IEVADS
Cilvēka veselības un labklājības pamats ir kvalitatīva dzīves vide, un tā ir nepieciešama ikvienam planētas iedzīvotājam. Ar katru gadu pasaulē, pieaugot ekonomiskās attīstības tempiem, palielinās vides noplicināšanas, izpostīšanas un piesārņojuma apjomi. Tā sekas skar un nelabvēlīgi ietekmē gan dabas vidi, cilvēku veselību, un, līdz ar to, arī valsts ekonomiku.
Saskaņā ar Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, par kvalitatīvas dzīves vides nodrošināšanu ir jārūpējas valsts, pašvaldību institūcijām, sabiedrībai kopumā un katram tās indivīdam atsevišķi. Tēma par tiesībām uz kvalitatīvu dzīves vidi un to tiesiskais regulējums, kā ļoti aktuāla, ir izvēlēta šim diplomdarbam.
Diplomdarba mērķis ir – noskaidrot reālo situāciju, kādā šobrīd Latvijas Republikā ir vides aizsardzības, konkrēti, kvalitatīvas dzīves vides tiesiskais nodrošinājums un regulējums, kā līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā atbilstošie normatīvie akti tiek sakārtoti, saskaņā ar tiem starptautiskajiem normatīvajiem aktiem, kas regulē vides aizsardzību un ir saistoši.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, diplomdarba iztirzājuma nodaļās ir analizēti svarīgākie, Latvijas Republikai saistošie, starptautiskie vides aizsardzības dokumenti, noskaidroti, vai Latvijas Republikā spēkā esošie svarīgākie, vides aizsardzību regulējošie, normatīvie akti nodrošina Latvijas Republikas Satversmes 115.panta prasības, kā tie atbilst starptautiskajām prasībām, salīdzināti Latvijas Republikas Krimināllikuma un Latvijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksa panti, kas paredz atbildību par nodarīto kaitējumu videi.
Diplomdarba iztirzājumā aprakstīti un skaidroti vides aizsardzības principi – ilgtspējīgas attīstības princips, princips piesārņotājs maksā, piesardzības princips, novēršanas princips un izvērtēšanas princips, kā arī to nozīme.
Diplomdarbā aplūkota un salīdzināta valsts un pašvaldību kompetence, funkcijas, savstarpējās sadarbības nozīme, kā arī sabiedrības un katra indivīda iesaistīšanās vides aizsardzības un dabas resursu saglabāšanas un racionālas izmantošanas jautājumu risināšanā.
Lai izpildītu uzdevumus un sasniegtu mērķi, diplomdarbā ir pielietotas vairākas pētījumu metodes. Ar analītiskās metodes palīdzību ir analizēti dažādi normatīvie akti.
Salīdzināšanas metode pielietota, lai salīdzinātu normatīvo aktu nosacījumus, meklētu tajos iespējamās kolīzijas.
Kā pētnieciskā bāze diplomdarba mērķa sasniegšanai, ir izmantota samērā plaša bibliogrāfiskā bāze, piemēram, Prof.,Dr.habil.iur. J.Strautmaņa teorētiskā literatūra par ekoloģisko tiesību pamatiem, par vides ētiku un vides tiesībām un U.Krastiņa grāmata par noziedzīgiem nodarījumiem pret dabas vidi.
Tie ir dažādi starptautiskie normatīvie akti, kā, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1998.gada 25.jūnijā Orhusā (Dānija) pieņemtā “Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem”, 1992.gada 9.aprīļa “Baltijas jūras reģiona vides aizsardzības konvencija” (Helsinku konvencija), 1983.gada Brundtlandes atskaitē (Mūsu kopējā nākotne), Riodežaneiro 1992.gada “Deklarāciju par vidi un attīstību”, Latvijas Republikas svarīgākie normatīvie akti, kas regulē vides aizsardzību – Latvijas Republikas Satversme, Krimināllikums, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, likumi “Vides aizsardzības likums”, “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un citi speciālie likumi.
2006.gada 29.novembrī stājās spēkā “Vides aizsardzības likums”, kurā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvām:
1. Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 21.aprīļa direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu;
2. Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 26.maija direktīvas 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK;
3. Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 28.janvāra direktīvas 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes direktīvas 90/313/EEK atcelšanu;
4. Eiropas Parlamenta un Padomes 2000.gada 23.oktobra direktīvas 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā;
5. Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 7.septembra direktīvas 2005/35/EK par kuģu radīto piesārņojumu un par sankciju ieviešanu par pārkāpumiem;
6. Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 15.marta direktīvas 2006/21/EK par ieguves rūpniecības atkritumu apsaim¬niekošanu un par grozījumiem direktīvā 2004/35/EK.
Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums “Par vides aizsardzību”, un tālāko regulē Pārejas noteikumi, kas nosaka atsevišķu likuma pantu stāšanās spēkā kārtību, kā arī Ministru Kabineta vairāku noteikumu piemērošanu.
Diplomdarba rakstīšanai izmantoti arī Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi, kas regulē vides aizsardzības jautājumu risināšanas kārtību, Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2003.gada 14.februāra spriedums “Par Ministru kabineta 2001.gada 8.augusta rīkojuma Nr. 401 “Par bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtas izvietošanu Olainē” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 111. un 115. pantiem, “Atkritumu apsaimniekošanas likuma” 5. pantam un 6.panta 1.-3.punktam, likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 3. un 11. pantam, likuma “Par piesārņojumu” 14.pantam un 17.panta pirmajai daļai, kā arī “Vides aizsardzības likumam”. Plaša un jaunākā informācija iegūta, izmantojot interneta resursus, piemēram Latvijas Republikas Vides ministrijas mājas lapu, Eiropas Savienības portāla mājas lapu u.c.
…
