Ievads
Pasaulē vērojama vecu cilvēku īpatsvara palielināšanās industriāli attīstītajās valstīs - t.s. nāciju nosirmošana. Pēc ANO datiem tuvāko 50 gadu laikā cilvēku pēc 65 gadiem īpatsvars pieaugs par 30 – 40%. Šodien vidējais vīrieša mūža ilgums Latvijā ir 66 gadi, sievietēm – 77 gadi. 2030. gadā Latvijā uz diviem ekonomiski aktīviem sabiedrības locekļiem būs viens pensionārs (16., 272.lpp.).
Vecoļaužu īpatsvara palielināšanās un dzīves dinamikas pieaugums ir novedis pie tādas situācijas, ar kādu nenācās saskarties mūsu senčiem, kad tradicionāli vienā mājā dzīvoja paplašināta ģimene – bērni, vecāki, vecvecāki un pat vecvecvecāki, un mājās gandrīz vienmēr atradās kāds vecus cilvēkus un mazus bērnus aprūpēt spējīgs cilvēks.
Šodienas situācija ir pavisam citāda. Darbaspējīgie ģimenes locekļi vairumā gadījumu visi ir spiesti strādāt, lai nodrošinātu iztiku, un nevar nevienu nosodīt par nevēlēšanos zaudēt darbu, lai aprūpētu vecu, kopjamu cilvēku mājās. Savukārt, valsts ekonomiskais attīstības līmenis vēl nav tik augsts, lai atvēlētu līdzekļus aprūpei mājās tiem vecajiem ļaudīm, kuriem nepieciešama diennakts aprūpe.
Daudz tiek diskutēts „par” un „pret” ilgstošas sociālās aprūpes institūciju lietderīgumu. Izprast šīs īpašās vides atmosfēru var tikai ilgāku laiku pastrādājot šādā iestādē. Cilvēki, kuri ilgstošas sociālās aprūpes centrā jau iedzīvojušies, uzskata to par savām mājām, piedalās kultūras pasākumos un citās aktivitātēs, kopīgi svin svētkus, dzimšanas dienas, skumst par aizgājējiem. Latvija Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļa 2004. – 2006.gadā veica pētījumu par dzīves kvalitāti Latvijas veco ļaužu pansionātos. Pētījuma rezultāti parādīja, ka „dominējošā subjektīvā apmierinātība kā dzīves rādītājs harmonē ar novērotajiem objektīviem dzīves kvalitātes rādītājiem, no kuriem daļa atbilst veco ļaužu pansionāta ideāltipa prasībām” (21., 55.-56.lpp.) Šajā pētījumā bija iekļauts arī sociālās aprūpes centrs, kurā veicu savu pētījumu kvalifikācijas darba ietvaros.
Šo tēmu izvēlējos tādēļ, ka institūcijā, kurā strādāju un veicu pētījumu, patreizējos ekonomiskajos apstākļos ir liela klientu mainība, ir neaizpildītas vietas, tādēļ ir svarīgi uzlabot sniegto pakalpojumu kvalitāti, tai skaitā mazināt klientam adaptācijas radīto psiholoģisko stresu. Kognitīvo spēju saglabāšana adaptācijas procesā un arī vēlāk, dzīvojot institūcijā, lielā mērā nosaka vecā cilvēka dzīves kvalitāti – pašaprūpes spējas, spēju komunicēt ar istabas biedriem, citiem klientiem un personālu, spēju piedalīties kultūras dzīvē, radoši pašapliecināties interešu nodarbībās, sekot līdzi sabiedriskajai un politiskajai dzīvei valstī un pasaulē.
Mērķis: Izpētīt institūcijā nonākušo klientu uztveres un atmiņas izmaiņas adaptācijas procesā un kognitīvo spēju saglabāšanas iespējas
Uzdevumi:
1. Analizēt dažādos literatūras avotos aprakstītās atbilstošās vecuma grupas psiholoģiskās īpatnības.
2. Analizēt kognitīvās spējas.
3. Izstrādāt aptaujas anketu un veikt pētījumu.
4. Apkopot un analizēt vecu cilvēku kognitīvo spēju izmaiņas adaptācijas procesā jaunā vidē.
5. Izstrādāt sociālā aprūpētāja darba modeli kognitīvo spēju saglabāšanā adaptācijas procesā.
…
