Nacistu partijas (NSVSP) un tās vadoņa Ā.Hitlera nākšana pie varas Vācijā bija šīs partijas mērķtiecīgās darbības gala rezultāts. Veimāras republikas valdība un tās politiķi neredzēja vai arī nevēlējās redzēt tās briesmas, kas draudēja nākot pie varas nacionālsociālistiem.
Pateicoties oriģinālai un tādēļ efektīvai taktikai vēlēšanās nacisti pakāpeniski ieguva arvien lielāku politisko ietekmi Vācijā. No sākotnēji nelielas un neviena neievērotas, Ā.Hitlera vadītā nacistu partija kļuva par vienu no ietekmīgākajiem varas faktoriem 30to gadu Vācijas politiskajā dzīvē.
Līdz ar pasaules ekonomiskās krīzes sākumu kardināli mainījās Vācijas ekonomisko sadarbības partneru izturēšanās. Vairs nevarēja būt nekāda runa par tālākām investīcijām Vācijas ekonomikā, jo investori centās saglābt paši savu ekonomiku. Tā sekas bija jūtamas jau 1930.gadā, taču sliktākais vēl sekoja. Krīze Vācijā skāra praktiski visas saimniecības nozares, un tas noveda pie milzīgu apmēru bezdarba. 1932.gadā bezdarbnieku skaits brīžiem sasniedza 5 miljonus cilvēku (salīdzinoši ar 500-600 tūkst. cilvēku 1928.gadā). Visiem bija redzams, ka sociāldemokrātu valdībai nav pa spēkam atrisināt radušos problēmu. Līdz ar to plaši sabiedrības slāņi sāka pievērsties politiski labējiem spēkiem. To var uzskatīt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas, un Ā.Hitlera, kā tās vadoņa uzvaras gājiena sākumu. Jau pašā ekonomiskās krīzes sākumā t.i. 1929.gadā, NSVSP biedru skaits ievērojami pieauga (1928.g.-108 tūkst. biedru, 1929.g.-178 tūkst.). Nacistu partija, atšķirībā no citām labēji orientētajām partijām, tieši norādīja uz krīzes cēloņiem Vācijā, un piedāvāja savus krīzes risināšanas paņēmienus. Krīzē Ā.Hitlers vainoja sabiedrotās lielvalstis, kuras bija “pametušas” Vāciju vienu ar tās problēmām īpaši izceļot Franciju, kura gribēja “nospiest verdzībā” vācu tautu. “Vainīgi” Vācijas nelaimēs bija arī Veimāras republikas valdības ierēdņi, bagātnieki, ebreji un komunisti.…