Vidējā pirmsskolas vecuma bērnu pašapkalpošanās prasmju sekmēšana rokdarbos

Secinājumi
Kvalifikācijas darbā balstoties uz D. Lieģenices, A. Ļubļinskas, L. Žukova, V. Zelmeņa, G. Svences, D. Dzinteres u.c. autoru atziņām un pedagoģiskā pētījuma darbības rezultātiem, tika izdarīti vairāki secinājumi:
1. Pirmsskolas vecums ir ļoti svarīgs laiks bērna personības attīstībā. Tieši šajā vecumā bērnam sāk veidoties sociālās prasmes, tai skaitā pašapkalpošanās prasmes. Prasmes un iemaņas attīstās un pilnveidojas pakāpeniski, literatūrā un sarunvalodā šie jēdzieni bieži tiek sapludināti kopā un tos ir grūti atšķirt. Prasmes ir gatavība apjēgt un patstāvīgi veikt praktiskas un teorētiskas darbības. Prasmju pamatā ir apgūtās zināšanās, dzīves pieredze un iegūtas iemaņas. Sākot apgūt kādu prasmi vispirms parādās iemaņas, tad aktīvi darbojoties tās kļūst par prasmēm un kad darbība jau automatizējas – par paradumu (iemaņas →prasmes → paradums). Prasmes attiecināt uz vienu noteiktu prasmju grupu var tikai nosacīti, tāpēc katram autoram ir savs prasmju iedalījums. Pēc vairāku autoru atziņām izšķir: vispārējās, speciālās, intelektuālās, organizatoriskās, komunikatīvas, teorētiskās, praktiskās, sociālās, pašapkalpošanās u.c. prasmes.
2. Sociālās attīstības pamatā ir higiēnas, pašapkalpošanās, saskarsmes un sadarbības prasmes, kas izpaužas empātijā, tolerancē, cieņā pret līdzcilvēkiem, vidi un pašam pret sevi. Ar pašapkalpošanās prasmju attīstību, bērnam sāk paplašināties zināšanas par apkārtējo pasauli un lietām, pieaug tieksme pēc patstāvīgas darbības, bērns mācās orientēties pēc parauga, plāno savu darbību. Pašapkalpošanās prasmju apgūšana tiešā veidā iespaido bērna pašapziņu, ir svarīgs solis neatkarības ceļā.
…