SECINĀJUMI
Bakalaura darba mērķis bija noskaidrot vidusskolas 10. –12. klašu skolēnu informācijpratības līmeni digitālā vidē. Bakalaura darba sākumā izvirzītie uzdevumi ir izpildīti.
Informācijpratības jēdziena skaidrojums ir mainījies laika gaitā. Dažādi autori un organizācijas ir veidojušas savas definīcijas, uzsverot viņuprāt svarīgākos aspektus – efektīva, ētiska informācijas izmantošana, mūžizglītība. Taču tās būtība paliek nemainīga – prasmes izmantot informāciju.
Analizējot teorētisko literatūru par informācijpratību un tās vēsturi, var secināt, ka ir vairāki apstākļi, kas veicināja tās attīstību, - informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstība, informācijas apjoma palielināšanās, veids, kā tā tiek pārraidīta pa dažādiem kanāliem. Tas viss ietekmēja cilvēku ikdienas darbu, un to, kā sabiedrība spēj piekļūt, apstrādāt, komunicēt informāciju.
Nepieciešamība pēc informācijpratības izteikti parādījās izglītības nozarē, par ko tika diskutēts vairākās publikācijās. 20. gs. beigās skolēnu un studentu prasmes izmantot informāciju un kritiski to analizēt tika novērtētas zemā līmenī, tāpēc attiecīgās organizācijas un tās biedri risināja jautājumus par tradicionālo mācību metožu daļēju aizvietošanu, informācijpratības aktualizēšanu sabiedrībā un tās mācīšanu skolotājiem. Kā arī svarīga loma tiek piešķirta informācijpratības standartiem un modeļiem, kuru iestrādāšana ārvalstu izglītības programmās ir kļuvusi aktuāla.
Šīs izmaiņas bija un vēl arvien ir nepieciešamas izglītības nozarē, lai veidotos informācijpratīga sabiedrība, kas spēj pieņemt uz zināšanām balstītus lēmumus, veicinātu valsts kopējo izaugsmi un mūžizglītības attīstību.
Par teorētiskās bāzes pamatu tika izmantotas UNESCO veidotās „Pasaules medijpratības un informācijpratības novērtējuma vadlīnijas: valsts sagatavotība un kompetences” vadlīnijas un MIP modelis, kas diezgan precīzi un pilnīgi atspoguļo visas cilvēkam nepieciešamās kompetences darbā ar informāciju. …