Ievads
„Liepas” ir vienkārša lauku viensēta no 20.gs. 60.gadu sākuma līdz 21.gs. pirmajai desmitgadei. Tā stāsta pati par sevi un tajā dzīvojošiem ļaudīm. No laika, kad celta, līdz brīdim, kad sabrukusi un tikusi aprakta. Darbība norisinās tikai „Liepās” aptuveni 40 gadu garumā.
M ā j a (Aizkadrā runā aktrise.). Rit 1960.gads. Latvija iekļauta PSRS sastāvā, un pie varas atrodas komunistiskā partija. Rit laiks, ko vēlāk, kad es būšu veca, sauks par stagnācijas periodu. Tagad par varu un politiku nedomāju. Mani ceļ mans nākamais saimnieks Kaspars, viņa sievas vecais Līzes tēvs Pēteris, Kaspara vecākais brālis Mārtiņš un Līzes pusmāsas vīrs Jānis. (Fonā āmuru sitieni un zāģa skaņa. Vīri ar dēļiem un āmuriem rokās pāriet pār skatuvi.) Es topu un priecājos, ka beidzot būšu jauna un skaista, ka vairs zem viena jumta manās sienās nemitināsies kūts un ļaužu dzīvojamās telpas. Kūtij un siena šķūnim atvēl vietu nedaudz tālāk. Īpaši mani iepriecina lielie, plašie logi. Tās ir manas acis, ar kurām varu redzēt apkārtni vismaz kilometra attālumā. Brīžiem noskumstu, kad vīri dažviet manai jaunajai miesai blakus ieliek arī pa kādam dēlim no vecās, sabrukušās mājas, kas šajā pašā vietā atradās senāk. Te dzīvoja Līzes pusmāsas Dziedras mātes ģimene, kas izira nesaticības dēļ. Noskumstu, kad garām iet bērinieki. Pūtēju orķestra skaņas ar savām jaunajām ausīm varu sadzirdēt diezgan tālu.(Fonā īsi atskan pūtēju orķestra spēlēta sēru mūzika.)
Pēc diviem gadiem es esmu piedzimusi. Kā ļaudis saka: tiku uzcelta. Tā kā visapkārt aug ļoti daudz dažāda lieluma un vecuma liepu, arī mani nosauc par Liepām.Uz dzīvi pārnāk Līze un Kaspars. (Kaspars (65 gadi) un Līze (57 gadi) ar saiņiem un nastiņām rokās pāriet pār skatuvi.) Manās jaunajās istabās viņi gan pavada diezgan maz laika, jo daudz saimnieko pa kūti un sakņu dārzu. Cik vien tālu varu saredzēt, līdzās man nav citu māju, tuvākie kaimiņi ir grants karjera, kur brauc smagās mašīnas un ved smilti, bet tālākā – Liepsila kapsēta. Vienīgie, kuru vārdos ieklausos un likteņiem līdzi dzīvoju, ir cilvēki.
Savā mājas mūžā vienreiz man nākas kļūt par dzimšanas vietu jaunai dzīvībai.
20.gs. 60.gadu pirmā puse.
H e r t a (24 gadi), sieviete gaidībās, ienāk istabā un noliek uz grīdas palielu somu.
…