18.gs. politiskās teorijas centrs bija Francija. Luija 14. Valdīšanas laiks iezīmējās kā pagrimums ekonomikā, kas skāra visus cilvēku slāņus, arī baznīcu. Kā rakstīja Bosī: ‘’Karaļa tronis ir nevis cilvēka, bet Dieva tronis’’. Luijs 14. Bija uzņēmies šo Dieva pienākumu. Politiskie teorētiķi meklēja vidējo starp absolūtismu un anarhiju. Šie meklējumi turpinājās gan daba likumu skaidrojumā, gan valdības radīšanā, kā cilvēku vienošanās produkts. Francijā bija liela atšķirība starp kārtām, taču šeit iezīmējās 3. Kārta- buržuāzija. Notika harmonizācijas meklēšana, vidējā kārta tika pielīdzināta šai harmonizācijai. Harmonija cieši bija saistīta ar dabas likumiem. Helvēciuss mēģināja rast risinājumu, kuru rada kā cilvēku motivācijas un privātās laimības un publiskās saskaņas rezultātu. Bija jāizzin cilvēku daba, lai radītu labus likumus, tikai tādi padarīja cilvēku un sabiedrību laimīgu . Arī fiziokrāti, līdzīgi Helvēciusam, piedāvāja laimību un sāpes kā cilvēka rīcības skaidrojumu, personiskās intereses kā sabiedrību regulējošu elementu. Holbuks, savukārt, uzbruka reliģijai, kritizēja valdību kā nespējīgu elementu. Cilvēku sliktu padara slikta valdība, tā cēlonis ir tas, ka valdība atrodas tirānu rokās. Cilvēkam jādod brīvība, ar savām interesēm tas veidos sabiedrības intereses. Holbuks uzskatīja, ka īstais reformētājs ir suverēns .
Viens no ievērojamākajiem filozofiem bija Monteskjē. Viņš uzskatīja, ka labākā valdība rada cilvēkam mērķi būt noderīgam sabiedrībā. Likumi ir nepieciešamās attiecības, kas izriet no Dieva izpratnes, personiskiem mērķiem un sabiedrības būtības. Viņš uzskatīja, ka var būt trīs veida valdības; republika, monarhija un despotisms. Katra no šīm valdībām ir savā veidā laba, taču jāveido šo valdību sajaukums. Monteskjē uzskatīja, ka valdība un likumi ir atkarīgi no valsts lieluma, klimata un citiem faktoriem. Tomēr Monteskjē atbalstīja jauktu valdību, valsti, kurā pastāv varas dalīšana. Ideālā forma ir pilsētvalsts, taču reāli pieļaujama ir monarhija ar gudru karali priekšgalā.
…
