Sākumā jau varētu teikt, ka revolūcija valstī sākās tad, kad pēc iedzīvotāju domām, sabiedrības problēmas nevar atrisināt mierīgā ceļā. Taču skaidrojošā vārdnīca to skaidro šādi: Revolūcija ir organizēta sacelšanās ar tiesisku mērķi. Pats galvenais revolūcijas mērķis ir radīt jaunas tiesības pastāvošo vietā. Revolūcijas tiesiskais pamats ir tiesības uz dabiskajām tiesībām. Tas ir franču izcelsmes vārds < latīniski revolutio ‘pagrieziens, apvērsums’. Tā ir valsts vai sabiedrības iekārtas maiņa, parasti vardarbības ceļā.
Varētu jau teikt, ka Latvijā, tā laikā vēl neproklamētā, teritorijā varbūt tā arī nekad nebūtu sākusies revolūcija, ja vien latviešu tautai līdz apnikumam nebūtu apriebusies „vergošana” citas valsts labā – 700 gadu vācu jūgs. Tā, manuprāt, ir viena no galvenajām iespējamībā, kāpēc mūsu tauta tomēr vēlējās būt brīva, neatkarīga, neapspiesta un pats galvenais – būt patstāvīgai, tiesiskai vadīt politiskos un saimnieciskos darbus, tā laikā vēl nedibinātājā Latvijā. Taču tautai nācās saskarties ar vēl vienu problēmu – tagad ne tikai vajadzēja „tik vaļā” no vācu uzkundzēšanos, bet arī nepieļaut Krievu impērijai sagrābt valsts tā laika teritoriju, kas, protams, neizdevās.
Kā liecina izlasītais grāmatas avots – Latvijā liela saimnieciskā vara bija vāciešu rokās. Taču skolās mācības pamatā notika krievu valodā. Līdz ar to saimniecībā valdīja vācu vai krievu valoda un tradīcijas. Pastāvēja divas bieda varas, kas liecina vien par to, ka tautsaimniecībai nācās dalīties, tātad arī ilgstošāk attīstīties līdz jau tā laika sasniegtam Eiropas līmenim.…