Kopumā šis darbs rada divejādas sajūtas, jo bieži ir grūti saprast kurš no tēliem ir nežēlīgāks, Džeina, kas aizmūk no kāzām vai Edvards, kas māna un neatklāj savus īstos nodomus attiecībā uz Džeinu. Gan Džeina, gan Edvards mazotnē ir izjutuši kādas sāpes, pārdzīvojumu, pāri darījumu, kas viņos ir atstājis dziļas rētas, lai gan viņi abi ir inteliģenti un pilnvērtīgi attīstījusies cilvēki, šis emocionālais pārdzīvojums liedz uzticēties. Varbūt tieši šie, viņu iekšējie pārdzīvojumi, pagātnē ņem virsroku un spriedzes situācijās liek uzvesties kā maziem bērniem. Šīs tēlu neloģiskās rīcības manī bieži vien radīja dīvainas sajūtas, jau grāmatas vidū viss šķita skaisti, kāzas un šīs jūtu izpausmes, taču jau nākamās lapaspuses notikumi manī radīja neaprakstāmas sajūtas. Grāmata mani ļoti īpatnēji uzrunāja. Radās velme uzzināt kas notiks tālāk, taču tajā pašā mirklī vēlme apstāties un nelasīt, jo radās tādas kā bailes, ka viss kļūs tikai sliktāk un varbūt būtu labāk uzskatīt, ka grāmata ir izlasīta un šīs beigas man būs gana labas. Grāmatā teju katrā lapaspusē bija kāds uzrunājošs vai spilgts citāts, katrs no tiem bija tā vērts, lai to izrakstītu kāda blociņā, jo ik viens no tiem bija iegaumēšanas vērts.…