Pastāv uzskats, ka dzīvības atņemšana ir lielākais grēks, ko var izdarīt un šādam grēkam ir bumeranga efekts – agri vai vēlu tas nāk atpakaļ. Aleksandra Čaka stāstā „Spēle ar dzīvību” tas ir uzskatāmi attēlots. Tieši tā notika ar runci, kurš, sajutis peles asiņu vilinošo garšu, aizmirsās un tāpēc zaudēja pats savu dzīvību.
Iznirstot no savas ikdienas rutīnas mēs redzam, ka viena kustoņa vai cilvēka nāve neko globāli neietekmē. Mēs visi no tās baidāmies, pat neiepazīstot. Ķermenis nav tas smagākais, kas tiek atstāts šajā saulē. Drīzāk jau konkrētas personības apziņas stāvoklis nāves brīdī, kā arī visi pārdzīvojumi, bēdas un grēki dzīves garumā. Tie paliek šeit, bet dvēsele kā sudrabots šķidrauts izplēn un saplūst ar apkārtni. To stāstā skaisti pateicis Čaks: „Visi meklēja nāvi kā baigu vēstnesi, bet viņa ziedēja kā saulespuķe kaimiņu dārzā.” Es ceru, ka tieši tā, dzīvībai zūdot, jutās pelīte.
Visuma likumi ir pretrunīgi un skarbi: lai izdzīvotu, kaķis vienmēr instinktīvi ķers un nogalinās peles, bet suns vajās kaķi. Arī cilvēki gadu tūkstošiem ir nogalinājuši, lai paēstu un apģērbtos. Tā nebūt nav cietsirdība, tā ir dzīves nepieciešamība. Tomēr A. Čaka stāstu caurvij cietsirdība un necieņa pret dzīvību. Šeit cilvēki bezbēdīgi rotaļājas ar dzīvību, paši neapzinoties savas cietsirdības bezdibeņus.…