Reinis Kaudzīte dzimis 1839.gada 12.maijā un miris 1920.gadā. skolā Reinis nav gājis nevienu dienu, jo vecākiem nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai šādu greznību dēlam nodrošinātu. Piecu sešu gadu vecumā Reinis iemācās lasīt. Grāmatas kļūst par Reiņa logu uz pasauli. Būdams liels lasītājs, Reinis lasa visu, ko vien dabū, vispirms tās ir Mādaros atrodamās reliģiska satura grāmatas, tad kaimiņos dabūjamo lasāmvielu, līdz tiek pie pirmās paša algas, ko tūliņ izlieto grāmatu ieguvei – par pirmo nopelnīto pusrubli nopērk Anša Leitāna tulkotos sentimentāli didaktiskos stāstus.
Kad Reinim paliek septiņpadsmit gadu, tēvs uz diviem gadiem pieņem vērpjamo ratiņu meistaru, lai apmācītu dēlu amatā. Pēc tam jaunietis sāk virpot ratiņus un, tos pārdodams, braukā pa tirgiem.
1868.gadā pārceļas uz Kalna Kaibēniem un sāk tur strādāt par skolotāja palīgu.
Reinis Kaudzīte 1871.gadā publicējas laikrakstā “Baltijas Vēstis” ar dzejoli “Lūk, tā, tā!”, nedaudz vēlāk nodrukādams arī kādu anekdoti un publicistiskus rakstus.
1879.gadā publicēts Reiņa un Matīsa Kaudzīšu kopdarbs – romāns “Mērnieku laiki”.
No 1883.gada veselus 35 gadus viņš ir Cēsu apriņķa karaklausības komisijas loceklis un 1883.gadā arī viens no Vidzemes lauku biedrību deputātu locekļiem, kas tiek sūtīti uz Pēterburgu apliecināt ķeizaram pavalstnieku padevību.
R. Kaudzīte ir ļoti nesaudzīgs pret vācu muižniekiem un arī garīdzniekiem savos publicistiskajos rakstos, kas parakstīti ar R. Vidzemnieka vārdu un 80.gados viņu izvirza tā laika redzamāko latviešu publicistu vidū.
No 1839.gada līdz 1904.gadam iznāk kopotie raksti ar nosaukumu “Vija”, kur pirmo reizi vienkopus publicēti Reiņa Kaudzītes aforismi un tēlojumi, viņu ceļojumu apraksti, tulkojumi un vairāki apcerējumi.
Abi brāļi apbedīti Vecpiebalgas Vidus kapos, netālu no saviem jaunības centienu un domu biedriem A. Kronvalda, J. Jurjāna, J. Pilsātnieka. Kalna Kaibēni tagad ir pārvērsti par brāļu Kaudzīšu memoriālo muzeju.
Reiņa Kaudzītes aforismi.
Reinis Kaudzīte ir viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kas pievērsies aforismiem. 1898.gadā “Vijas” 4.burtnīcā vienkopus nodrukāta liela daļa viņa domu graudu. Tas ir pirmais viņa oriģinālaforismu krājums latviešu literatūrā. Brālu Kaudzīšu “Rakstos” tas papildināts ar vēlākajos gados tapušajiem domu izteikumiem, kas kopumā sasniedz ievērojamu skaitli – gandrīz deviņus simtus.
Reiņa Kaudzītes aforismos galvenokārt ir runāts par ētiskas dabas jautājumiem – par darba nozīmi, par cilvēku savstarpējām attiecībām, par cilvēku vispār. Tos rakstījusi spēcīga, patstāvīga personība , cilvēks, kas apzinās savu vērtību un kam sveša klanīšanās cita sprieduma priekšā. Daudzkārt atkārtota doma, ka cilvēkam jābūt patstāvīgam savos spriedumos un rīcīb. Augstāk par citiem rakstnieks vērtē sava ceļa gājēju, jo tā ceļš, lai arī “cik līkumains, cik grumbains būtu, tomēr tasirviņa paša ceļš”. Tāds sava ceļa gājējs visu mūžu, bet visvairāk vecumdienās, bija pats rakstnieks, kas nepieņēm anevienu gatavu atziņu unnemēdza sekot citiem arī savos paradumos un apģērbos.
Lielu mirdzumu cilvēka personībai piešķir zināšanas un intelekts.
…
