1989. gada 32. augustā plkst. 19.00 ap 2 miljoniem Baltijas valstu iedzīvotāju uz autoceļa Tallina – Rīga – Viļņa 250 verstu jeb 660 – 670 kilometrus garā maršrutā sadevās rokās, veidodami dzīvu, nepārtrauktu ķēdi. Norima transporta kustība. Skanēja Baltijas dievnamu zvani. Sēru lentītes rotāja vēl pirms gada aizliegtos nacionālos karogus. Akcijas Baltijas ceļš dalībniekus uzrunāja Igaunijas tautas frontes Rahvarinne, Lietuvas kustības Sajūdis un Latvijas Tautas frontes vadītāji. No mutes mutē zibeņoja vārdi: laisve, vabadus, brīvība. Milzu sārtos dega nacistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS simboli. Igaunija, Latvija un Lietuva bezprecedenta vienotībā vērsās pret Hitlera un Staļina 1939. gada 23. augusta draudzības līgumu un tā slepenajiem protokoliem jeb „velna paktu”. Baltieši pieprasīja pusgadsimtu ilgušās padomju okupācijas, kolonizācijas, rusifikācijas un komunistiskā genocīda pārtraukšanu. Baltijas ceļš kļuva par Baltijas valstu pilsoniskās sabiedrības izšķirošo pieteikumu nevardarbīgi, nelokāmi atgūt savu neatkarību un atgriezties dzimtajā Eiropā. Tas bija nozīmīgs faktors domino efektā, kas sagrāva totalitāro režīmu Austrumeiropā, priekšnoteikums Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanai. …