Alana Pīza darbs "Ķermeņa valoda"

Strādājot veikalā, man bija kolēģe-pārdevēja, sieviete jau gados un nēsāja brilles. Tā kā mūsu veikalam bija īpaša pārdošanas specifika ( jāmēģina piepārdod klāt jau klienta izvēlētajam apģērbam), katru reizi, kad viņa uzklausīja klienta vēlmes, vai gaidīja kad klients parādīsies no pielaikošanas kabīnes jaunajā tērpā,lai piedāvātu klāt kādu aksesuāru vai ko citu, viņa ielika mutē briļļu kājiņu. “Desmonds Moriss apgalvo, ka priekšmetu likšana pie lūpām vai mutē ir cilvēka spontāns mēģinājums atgūt drošības sajūtu, kādu viņš izjutis kā zīdainis pie mātes krūts. Tātad mutē ielikta briļļu kājiņa ir izteikts drošības atgūšanas žests. Tādam pašam nolūkam smēķētāji lieto cigaretes un bērns sūkā īkšķi”. (A.Pīzs. “Ķermeņa valoda, 150.lpp)
Ja ģimenē tiek izmantots taisnstūrveida galds, tad sēdētājs kas ir sēž galda galā, un kuram aizmugurē ir siena mēģina parādīt ka ir galvenais ģimenē. Līdzīgi ir arī manā ģimenē. Pie svētku galda tēvs ieņēma vietu galda galā, tādējādi parādot, ka mājās ir galvenais, un ka viss kas ir mājā, pieder viņam.

Kad cilvēks klusē, viņš ir patiess, ķermenis nemelo. Žesti pauž to, ko cilvēks gribēja sacīt, kad vārdi vēl nebija izdomāti.
Ar žestiem mēs radām savas dzīves melodiju un tikai no mums ir atkarīgs kā tā skanēs.
…