Romāns sastāv no 5 daļām, un katra no tām lasītājam atklāj kaut ko savu, īpašu.
Romāns sākas ar to, ka tiek aprakstīta Valda Strūgas – izmeklētāja dzīve. Un pašā sākumā tiek pieminēts, ka viņš cieš no podagras. (pirmajā brīdī likās, kāds sakars vispār šim romānam ir ar slimību, bet sakars tomēr bija). Liekas, ka viņa dzīve ir tāda pati kā visu cilvēku - rīts ->darbs(diezgan garlaicīgs, pēc viņa domām)->mājas -> sieva un bērni, līdz brīdim, kad pie viņa ierodas kāda sieviete – Edīte Bērza un paziņo par sava vīra – Edmunda Bērza pazušanu. Strūga ir pārliecināts par to, ka Edmunds ir nogalināts, jo ir slavens arhitekts, un vai mazums ir tādu cilvēku, kas varēja viņu nogalināt tikai vien skaudības dēļ. Bet sieva jūt, ka tā nav. Edmunds brauca no laukiem, kur dzīvoja viņa vecāki, un neatgriezās. Strūga bija šīs lietas izmeklētājs. Un atklāja, ka bija tāds cilvēks, kurš bija greizsirdīgs uz Edmundu, jo viņa mīlestība Marija pievērsa uzmanību Bērzam. Izrādās, ka Dindāns bija slepenas autozaģļu bandas vadītājs, kuru jau sen meklēja policija. Tad arī bija viņš, kurš „nozaga mašīnu kopā ar tās vadītāju”, un tā nebija nejaušība. Dindānu notvēra policija, bet, kur ir Bērzs? Būrī. Jau bija pagājušas 40 dienas, kopš Bērza pazušanas. Vai viņš bija dzīvs? Tās jautājums mocīja Strūgu. Izrādās, ka bija. Bērzs no visiem saviem spēkiem cīnījās par savu dzīvību un izdzīvoja. Bet kāds sakars romānam ar slimību? Gan Bērzam, gan Strūgam tā bija, un viņi juta viens otru, viņi saprata viens otru no pusvārda.
Viena no galvenajām romāna problēmām, protams, bija cīņa par izdzīvošanu. To mums demonstrēja gan Bērzs, kurš bija būri, gan pats Dindāns, kurš cīnījās par savu eksistenci melojot, bēgot gan no paša sevis, gan no policijas. Bērzs, būdams ieslēgts kara laika zirgu būrī, spēja apgādāt sevi ar pārtiku, kaut gan iziet no būra nevarēja. Viņš ēda, gan sēnes, gan riekstus, gan zaķkāpostus. Ēda arī baložus, kurus pamanījās notvert. Nekad nepadomātu, ka cilvēks varētu ēst baložus, bet viņš ēda, ēda tāpēc, lai izdzīvotu. …
