Aleksandrs Čaks "Mūžības skartie"

Viņi zināja, ka var palīdzēt kaujās un neskatoties uz bailēm, neticību vai negribēšanu, jaunlatvieši devās karot, jo saprata, ka sarkanbaltsarkanais karogs netiks pacelts, ja viņi nebūs gatavi ziedot savu dzīvību nākotnes vārdā. Mūsdienās daudzi jaunieši sapņo par aizbraukšanu no Latvijas pēc skolas pabeigšanas. Viņi neizjūt pat ģimeniskās saites un vienotību pret saviem tuvākajiem cilvēkiem. Šajā gadījumā nav vērts runāt par upurēšanos un piederību valstij, ja cilvēks dzīvo ar šādu attieksmi.
Secinājumā varu sacīt, ka ikvienam no mums jābūt pateicīgiem par to, ka mūsu senčos-latviešos mītošais patriotisms deva tiem spēku cīnīties un nepadoties. Tieši šī iemesla dēļ mēs dzīvojam brīvā zemē, ko šodien varam saukt par Latviju. Mēs neesam piederīgi nevienai citai nācijai - ne lietuviešiem, ne krieviem, ne vāciešiem. Pēc poēmas izlasīšanas katrs no mums var iegūt dažādas atziņas, iegrimt atmiņās un atbrīvot savā sirdī kaktiņu Latvijai.
…