Alfrēda Hičkoka filmas "Logs uz sētu" recenzija

Manuprāt, “Logs uz sētu” ir tā filma, kas noteikti liek aizdomāties par to, ka pat aiz šķietami garlaicīgā un vienmuļā daudzdzīvokļu mājas loga ir iespējams atrast ko intereses vērtu un brīžiem pat, komisku, ironisku vai šokējošu notikumu pavērsienu. Pati spilgtākā atziņa, ko guvu skatoties šo filmu ir – pasaulē ir dažādi cilvēki, daži no tiem jūtās vientuļi vai ierobežoti, gluži kā Džefrijs. Šo cilvēku vienīgais prieks, atrakcija bieži vien ir tieši daudzdzīvokļu mājas logs. Un logs šeit tiek salīdzināts ar dvēseli, tajā var ieskatīties, taču nepieciešama pareizā attieksme, lai šo logu atvērtu, vai tieši pretēji, aizvērtu. Dvēseles atvērtību norāda žalūzijas, kas ir kā durvis uz dvēseli. Kā piemēram, filmā Mis Vientulība atver aizkarus, atver logus, bet istabā neieplūst gaisma, kas simboliski norāda uz tumšu dvēseli, vai Torvalds un galvenais varonis, kurš, tāpat kā ar atvērtiem logiem, tomēr šad un tad izvēlas laiku pavadīt tumsā vai pustumsā. Līdz ar to visa filma notiek starp tumsas un gaismas spēlēs, kas ir viens no ģeniālākajiem filmas aspektiem, kas novēroti Hičkoka filmās.…