Galvenā varone kopā ar divām draudzenēm dodas uz Skotiju, lai kaut nedaudz varētu izrauties no mūžīgās nabadzības – patiesībā izdzīvot. Protams, arī Skotijā dzīve nav nekāda avene, darbs ir smags un vienmuļš, valoda nesaprotama, naudu izdodas nopelnīt vairāk, bet īsti iejusties svešā zemē nesanāk. Pēc vairākiem gadiem viņa tomēr atgriežas Latvijā, bet te nekas nav mainījies jeb visdrīzāk nav mainījusies viņa
pati. Tāpēc dzīve joprojām ir tikpat drūma un bezcerīga. Vārdu sakot, klasiskais stāsts
par to, ka ne nauda, ne dzimtene tieši tāpat kā gudrība, slava, vara, utt. pati par sevi
nevienu nepadara laimīgāku.
Kopumā romāns ir par dzimtenes zaudēšanu, par sievietēm, kas atstāj bērnus un dodas peļņā uz Skotiju. Vai vārds “dzimtenīte” ir ironiski lietots, noniecinot to, vai tomēr tā idejā vēl ir vieta kaut kam cienījamam, saistītam ar izaugsmi un spēku?
Manuprāt, doma ir par to, ka dzimtene jau vienmēr bija un būs kaut kas īpašs, vismaz
sajūtās un kodolā, bet cilvēku pašu rīcība noved pie nepatīkamiem apstākļiem, un līdz ar to arī valsts vērtība krītas, jo dzimteni jau veido cilvēki. Mēs paši dzimteni pataisām par izsmieklu, lai gan tas ne gluži uzjautrina, bet gan raudāt liek.…