“Sieviete” ir viens no pirmajiem romāniem, kurā darbība no laukiem pārcelta uz moderno pilsētu. Un kā jau tas pienākas darbam, kurš sevi drīkst saukt par vienu no pirmajiem, tas ir uzrakstīts spilgti, skaļi un iespējams pat interesanti.
Teikšu godīgi, ar ne pārāk lielu aizrautību ķēros pie šīs grāmatas lasīšanas (kā jau tas ir paredzams ar grāmatām, kuras jāizlasa obligāti un ar noteiktu laika limitu). Arī pirmās nodaļas nelika manai lasīšanas kārei pieaugt, un manī it nemaz neradās vēlme padarīt Andreju Upīti par manu mīļāko autoru uz mūžīgiem laikiem. Bet laikam ejot (un lappušu skaitam brīnumainā kārtā pieaugot), es atklāju to, ka ar interesi gaidu to, kas notiks tālāk. Kā Elza savā atriebes kārē norēķināsies ar visiem saviem pāridarītājiem? Un kas notiks ar Mariannas kundzi ( kas, starp citu, bija viens no maniem vismīļākajiem romāna tēliem)? Un kā Andrejs Upītis ir pratis tik dziļi ielūkoties sievietes prātā un tās visdziļākajos instinktos? …