Anšlava Eglīša romāna "Misters Sorrijs" analīze

Tā viņš dzīvoja vaiga sviedros, izdabādams savai zvaigznei, tomēr pēc spoža kāpuma nāk kritums, un viņa saimniece aizbēga uz Franciju, tāpēc Sorrijam nebija, kur strādāt. Romāna beigās viņš atkal apvienojas ar Agnesi un parādās cerība, ka slavens kino aģents ir pieņēmis viņa scenāriju, tāpēc tā arī beidzās šis romāns un mēs katrs varam ļaut savai ilūzijai darboties un iztēloties Tālivalža un Agneses Dzelzskalēju nākotni.
Tālivaldis kā sulainis vienmēr bija skaisti un glauni ģērbies: „Palicis apžilbinoši baltā, gluži svaigā kreklā ar mazu, melnu tauriņa kaklasaiti, viņš uzmanīgi pavilka uz augšu teicami izgludinātās bikses..” Tālivaldis bija četrus gadus vecāks par savu sievu, vienmēr izskatījās ļoti jauneklīgs, tomēr pat slavenā aktrise viņu reizēm nosauca par diezgan izskatīgu.
Tālivaldis pēc rakstura bija tāds, kas ļaujas dzīves straumei, nevis pretojas tai. Tālivaldis pats saka, ka viņš, kā visi latvieši, visam spēj pielāgoties un spēj paciest ļoti daudz. Reizēm spilgti izpaužas viņa nepatika lūgties, tomēr viņš bija arī pārāk vājš, lai prasītu no citiem to, kas viņam pienākas. Viņš bija sapņotājs, kam tomēr nepietika dūšas, lai cīnītos savu sapņu sasniegšanai. Tālivaldis, kā jau labi izglītots, bija ļoti attapīgs un bieži asprātīgi ar vārdiem pieveica savus saimniekus, tomēr viņš, būdams sulainis, nekad nemīlēja izskaidroties vai attaisnoties pat, ja nebija vainīgs. Romāna beigās tomēr rodas sajūta, ka Tālivalža sapņi piepildīsies, jo arī pēc krituma nāk kāpums, un Sorrijs, kas ir pārcietis tik daudz pārestību, reiz izlauzīsies, ja ne līdz slavai, tad līdz „slaviņai” jau noteikti.
…