Visi varoņi darbojas tagadnes formā – arī darbības risinās šeit un tagad, nekas netiek pārdomāts, pārstāstīts. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka prologā sevi piesaka Anna ar mazmeitu, tādējādi viss, kas risinās ainās, ir Annas atmiņas – stāstījums mazmeitai par Kazanovas ciemošanos Jelgavā. Taču nevienā citā vietā nav minētas ne tagadējās Annas domas par to visu, ne paskaidrojumi, respektīvi – tas ir stāsts, gluži kā tagadnes notikumu atspoguļojums. Darbības telpa mainās no viesnīcas uz brīvkundzes vai barona namu, tāpat arī viesnīcas pagrabu.
Autors lieliski pierāda savas zināšanas un pieredzi par mūžīgo ceļošanu – pats būdams trimdinieks, lieliski „ieliek” izjūtas Kazanovas tēlā, kurš ir mūžīgā ceļā, kuram ir grūti palikt vienā vietā un iesakņoties, kaut arī ir lietas un cilvēki, kuru dēļ būtu vērts palikt.
Kazanovas tēls liek pārdomāt pašam lasītājam dzīves vērtības – kas ir ģimene, brīvība, materiālais stāvoklis, uzmanība. Kazanova jebkuru problēmu grib atrisināt patveroties fantāziju pasaulē un izbaudot klaidoņa dzīvi, bet vai tādā veidā var gūt patiesu un laimīgu dzīvi – tas ir jautājums katram lasītājam.
…