Senā literatūra. Tas ir ļoti plašs jēdziens, kas ietver visu pasaules tautu seno literatūru – no ķīniešu un indiešu rakstu pieminekļiem līdz romiešu sacerējumiem, no armēņu un persiešu austrumnieciskajām vārsmām līdz Amerikas kontinenta senā un bagātās civilizācijas mākslas sasniegumiem.
Bez stipra pamata, kurā pirmos akmeņus likuši hellēņi pirms trīstūkstoš gadiem, nebūtu Eiropas literatūras varenās ēkas. Šie „pirmie akmeņi” bija Homēra poēmas. ar Homēru sākās vairāk nekā 1400 gadu ilgā antīkās literatūras vēsture. Desmitiem dzejnieku, prozaiķu un dramaturgu paaudžu, kuras rakstīja grieķu un latīņu valodā, tajos četrpadsmit gadsimtos, cita citu nomainīdamas, dzīvoja ne tikai Itālijā un Grieķijā, bet arī bezgala plašumos no Apenīnu pussalas līdz Babilonijai, no Britānijas līdz Āfrikai. Homēra „Iliāda” un „Odiseja” nevarēja rasties tukšā vietā. Grieķiem bija neparasti bagāta folklora, kurā iekļāvās arī sarežģītā, filigrānā mītu sistēma, kas tā arī palika antīkās literatūras galvenais sižetu un tēlu avots. Nevar apšaubīt arī to, ka Homērs nebija pirmais grieķu dzejnieks. Jo tad viņa poēmām nepiemistu tām raksturīgā formas pilnība un dziļā gudrība. Homēram cilvēkā, dabā un itin visā, ko veidojušas cilvēka rokas, viss ir vērtīgs un interesants. Šīs poēmas uzrakstījis cilvēks, kurš ir pārliecināts – dievi, kas vada cilvēku likteņus, arī pasauli iekārtojuši pareizi un saprātīgi.…