„...Retorika - (no gr.v. ῥητωρική — "oratoriska māksla" no ῥήτωρ — "orators") — sākotnēji bija zinātne par oratoru mākslu, pēc tam dažreiz tika saprasta plašāk, kā prozas teorija vispār vai argumentācijas teorija vispār.
Savu sākumu Eiropas retorika ņem Senaja Grieķijā, sofistu skolās, kuru galvenais uzdevums bija tīri praktiskā daiļrunības apmācība...”; tāpēc to retorikas pamatā bija daudz noteikumu, kas attiecās pret stilistiku un gramatiku. Lielākie teorētiķi: Aristotelis, Cicerons, Kvintiliāns.
Viens no vecākiem sofistiem bija Protagors. Viņš izvirzīja tēzi „homo – mensura”, kas nosaka, ka cilvēks esot visu lietu mērs...” 1.
Tātad, var secināt, ka Senajā Ģrieķijā bija uzskats, ka retorika, no zinātnes viedokļa, ir oratoru māksla, kuras pamatā bija daiļrunības mācība, ar ko daiļrunību es saprotu kā māku skaisti un pārliecinoši runāt.…