Antīkais literatūrā

Tuvojās jau vakars, palika tumšs un tepat netālu, Olimpa kalnā spīdēja kāda gaisma. Tuvojoties tai tuvāk tā palika aizvien siltāka un spožāka, līdz ko es sapratu, ka tā ir pavarda uguns. To sargāja Hestija, kura visu mūžu saglabāja nevainību. Viņai tika vienmēr upurēts pirmajai.
Atrodoties pie uguns, ērti apsēžoties, bija tik labi. Šodienas piedzīvojumam neticēs neviens, turklāt padomās, ka esmu sajukusi prātā. Domājot par visu šo manas acis vērās ciet, aizvien vairāk un vairāk, līdz brīdim, kad es aizmigu un aizmirsu visu kā šausmīgu sapni.
…