Apbedīšanas tradīcijas Senajā Ēģiptē

Mirušo kults, kas valdīja Senajā Ēģiptē ir apliecinājums nevis ēģiptiešu drūmumam, bet gan prieka un dzīves mīlestībai. Pēc viņu priekšstatiem, nāvei nav varas pār cilvēka ķermeni, jo paredzēta tā augšāmcelšanās. Tādēļ dzīve ir mūžīga un dzīvība neiznīcīga. Jau sākot ar ģints iekārtas laikiem, senču kults un ar to saistītais mirušo piemiņas kults sekmēja ģints vecākā varas un autoritātes ideoloģisko stiprināšanu. Ēģiptieši ticējuši, ka nāve esot nevis cilvēka eksistences beigšanās, bet gan viņa pāreja citā, labākā pasaulē. Šo aizkapa dzīves pasauli viņi atainoja kā zemes dzīves formu fantastisku sagrozījumu. Senās Valsts periodā, kad sāka veidoties vissenākā vergturu valsts, mirušo piemiņas kultam bija jānostiprina doma par jaunās - vergturu iekārtas nemainīgumu un mūžīgumu. Bagātos ierēdņus un priesterus sāka apglabāt lielās kapenēs - mastabās. Uz kapeņu iekšējo telpu sienām parasti attēloja mirušo aristokrātu, viņa ģimeni un īpašumus - viņam piederējušos ganāmpulkus un laukus, kuros strādāja viņa padotie. Turpat tika uzzīmētas medību un zvejas ainas, strādājošie amatnieki un dažādas sadzīves ainas.