Izglītības filosofija savu uzplaukumu sāk Jaunajos laikos 17. gadsimtā ar aizsākto Dekarta racionālismu. 18. gadsimtu gan filosofijā, gan izglītībā sauc par Apgaismības laikmetu. Tas izstaroja optimismu un ticību prāta spēkam.
Apgaismība tic prāta ,,dabiskajai gaismai”, spējai lauzt domas ierobežotību un sabiedrības sastingumu. 18. gadsimta beigās I. Kants to nosaucis par cilvēces nepilngadības pārvarēšanu, kurā tiek izmantots prāts sabiedrisku mērķu sasniegšanai.
Šaurākā nozīmē Apgaismība ir 18. gs. filosofija Francijā, daļēji Vācijā, arī Amerikā. Šo terminu ,,Apgaismība” pirmo reizi sāka lietot Voltērs un Herders.
Dziļākā nozīmē tā ir mācība par pieredzi un dabas izziņu, mehānisks pasaules skaidrojums, kas meklē cēloņsakarības. Pašas būtiskākās ir idejas par sabiedrību, valsti, vēsturi.…