Latvijā veselības aprūpes sistēmas reformas laikā dažreiz ir visai pretrunīga un tāpēc tāla no tiem principiem, kuriem vajadzētu būt mediķa ikdienas darba sastāvdaļai.
Pārsvarā medicīnas ētikā ir dominējusi Deontoloģija – mācība par profesionālo pienākumu – un no tā izrietošā ārsta aizbildnieciskā, autoritārā attieksme pret pacientu. Bet mūsdienās tikai ar deontoloģisku pieeju un aizbildnieciskām attiecībām vien vairs nevar atrisināt nevienu medicīnisku problēmu. Medicīniskā ētika vispirms ir praktiskā ētika, kuras pamatā ir kazuistiska - klīnisko novērojumu kopums par vienas un tās pašas slimības vēsturi vairākiem slimniekiem. Ētiskie principi netiek uzspiesti praksei, bet gan organiski izriet no tās prasībām un vajadzībām, teorētiskajām to skaitā. Pāreja no paternālisma uz partnerattiecībām 20. gadsimta 60 – 70. gados ir uzskatāma jaunas medicīnas ētikas dzimšanas, proti, tādas ētikas rašanos, kas brīva no deontoloģijas neierobežotās varas. Latvijā šis process noris pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Par galveno medicīnas jautājumu publiskošanā ir kļuvusi situācijas analīze. Viena no pirmajām un plašākajām diskusijām notika ASV 1962. gadā sakarā ar Sietlas Mākslīgās nieres centrā radušos problēmu – nepieciešamība vienoties par principiem, pēc kuriem notiks pacientu atlase ārstēšanai. Kļuva skaidrs, ka līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību medicīna savas ētiskās problēmas vairs nevar risināt tikai profesionāļu vidū. Māsas loma deontoloģijā neparādās vispār.…
