Ar ko atšķiras dzīves vietas deklarēšana no pieraksta vietas

Latvijas Republikā iedzīvotāju oficiālo un reģistrēto dzīves vietu reģistrāciju reglamentē „Dzīvesvietas deklarēšanas likums”, kas Saeimā pieņemts 2002.gada 20.jūnijā, Valsts prezidente apstiprinājusi Rīgā 2002.gada 10.jūlijā, bet likums stājas spēkā 2003.gada 1.jūlijā. Ar šo likumu tiek atcelta līdzšinējā dzīvesvietas pieraksta sistēma, kas bija ierobežojoša no cilvēktiesību viedokļa un tika veidota jauna – elastīgāka sistēma.
Dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.
Personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.
„Dzīvesvietas deklarēšanas likums” nosaka, ka katram ir pienākums deklarēt savu dzīvesvietu, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.
Dzīvesvieta jādeklarē personām, kuras maina dzīvesvietu, un personām, kuras līdz šim dzīvojušas bez reģistrētas dzīvesvietas.
Deklarējot dzīves vietu ir jāaizpilda veidlapa un jāuzrāda pase vai cits Latvijā derīgs personu apliecinošs dokuments.. Deklarācijā jāuzrāda dzīvesvietas tiesiskais pamats – īpašuma tiesības, īres vai nomas līgums, īpašuma lietošanas tiesību iegūšana uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiskās vai līgumiskā pamata. Iestāde saņemot deklarāciju pārbauda tikai personas identitāti (apskata pasi) un pārliecinās par adreses esamību.

…