To var darīt gan veicot izglītojošu darbu, gan izveidojot struktūras padomu sniegšanai šaubu gadījumos; kā arī neētisku gadījumu izmeklēšanai un, ja izrādītos nepieciešams, arī sankciju piemērošanai.” Manuprāt, šajos teikumos ir ietverts viss, kas pietrūkst Latvijas arhīviem- vēlme, izglītība, struktūra un sankcijas, kuru nav. Man interesants šķita arī kodeksa 5. punkts, kas nosaka: „Arhīvistiem ir jādokumentē darbības ar arhīvu materiāliem un jābūt gataviem tās pamatot.” Šo punktu var pielīdzināt iepriekš minētajai domai par „ļaunprātīgu” zinātnisko darbību. Darbības dokumentēšana noteikti aizkavētu ierobežotās informācijas pieejamību. Arī kodeksa 9. punkts ir nozīmīgs, jo tas ietver izglītošanos arhīvu jomā, kura Latvijā pietrūkst.
Nobeigumā var teikt, ka Latvijā arhīvu jomā ir pietiekami daudz problēmas, kuras vajadzētu atrisināt pēc iespējas ātrāk. Pirmā lieta, ar kuru vajadzētu sākt, būtu konkrētās izglītības programmas ieviešana, jo tad būs kvalificēti un kompetenti speciālisti, kuri varēs mainīt un papildināt Arhīvu likumu, kā arī piešķirt Ētikas kodeksam augstāku nozīmi par šobrīd esošo un galu galā attīstīt paša arhīva sistēmu, kurā joprojām pastāv Padomju laikā gūtas lietas.
…