Atbildība ir viena no cilvēka raksturīgākajām iezīmēm. Mēs esam atbildīgi par sevi, sev apkārt esošajiem. Mēs atbildam arī par to, pie kā esam pieradinājuši, piemēram, pie mīļiem vārdiem vai kādas konkrētas rīcības, kas cilvēkam likusi justies labi.
Mīlestību es saucu par vislielāko atbildību. Tā nāk no sirds, tā neaizvaino, tā otru paceļ spārnos. Mēs nedrīkstam otru cilvēku pievilt, jo kopš tā brīža, kad izskanējuši vārdi “es tevi mīlu,” atbildības sasniegusi augstāko līmeni. Šinī posmā laimes sajūtu redz ne tikai mūsu acis, ber arī katra ķermeņa daļa un sirds.
Arī rakstnieki mīl, arī viņiem ir sava privātā dzīve, arī viņi jūtas atbildīgi pret saviem tuvajiem un tiem, kuri lasa to grāmatas. Tās mēdz būt gan plānas, gan biezas, bet noteikti tapušas kādā dzīves posmā, kad vai nu rakstnieks bijis vientuļš, vai arī viņš vēlējies padalīties ar citiem laimes mirkļos.
Atbildības patiesā nots izskan arī manis izvēlētajās grāmatās. Grāmatā “Mazais Princis” visas lielās, gudrās filozofiskās patiesības izteiktas tik vienkārši. Romānā “Ugunszīme” iezīmējas patiesā un brīžiem skarbā realitāte. Romānā “Aija” parādās bezatbildības saknes.
Atgriežoties pagātnē, tanī laikā, kad es vēl biju pavisam maza meitene, mamma man mācīja, piemēram, lai nedaru pāri kukainīšiem, viņiem sāpēs. Tā es pirmoreiz sajutos par kādu atbildīga, es viņus varēju pasargāt no apkārtējiem. Nākamais svarīgais posms manā dzīvē bija tad, kad es iestājos pirmajā klasē. Es sāku kļūt atbildīga netikai par mazajām radībiņām, bet arī pati par sevi. Katru vakaru sakārtot skolas somu un labi mācīties bija mans uzdevums, es jutos liela un svarīga. …
