Attieksme, tās veidošanās un tās funkcijas.
Attieksme ir zināšanu, jūtu, uzskatu, gribas, rīcības veselums, kas izpaužas cilvēka uzvedībā. Tā ir objektīva, universāla mijsakarība starp lietām, cilvēkiem, parādībām, izziņas procesa elements. Attieksme veidojas pamatojoties uz Es tēlu, ietver visu cilvēka būtību. Attieksme var būt pozitīva un negatīva.
Attieksme veidojas sekojošā secībā: vispirms ir esamība, tad simboliskā pasaule un tad domāšana. Attieksmes veidošanās sākums sākas ar sevis izteikšanas vajadzību, tad darbojas izziņas faktors, pēc tam seko motivācija. Visbiežāk attieksme veidojas uz pieredzes pamata, kas ievirza un ietekmē cilvēka reakcijas uz visiem objektiem un situācijām, ar kurām cilvēks ir saistīts. Papildus attieksmi veido arī politika, ideoloģija, likumi. Attiksme var arī manīties atkarībā no vajadzībām, kas mainās (materiālās, garīgās, intelektuālās vajadzības). Kā attieksmes veidošanas avots var būt autoritātes un personības. Mums ir simpātisks kāds cilvēks, mēs viņu cienam, apbrīnojam un pakļaujamies viņu diktējumam. Visbiežāk šīs personības nāk no ģimenes, bērni ātri apgūst attieksmi, kādu pret dažādām lietām un parādībām pauž viņu vecāki. Saistot kopā vecāku audzināšanas stilu un attieksmes, zinātnieki pieņem, ka demokrātiskā stilā audzinātie cilvēki pauž tolerantākās attieksmes. Savukārt, konservatīvus uzskatus pauž cilvēki, no kuriem pieprasīja paklausību un pakļaušanos. Lai gan ir bieži novērots, pusaudžu gados šīs autoritatīvās personības nenāk no ģimenes, bet gan no domubiedru grupas. Tas saistīts ar vecāku nepietiekamo uzmanības pievēršanu savām atvasēm, un viņi meklē personības ārpus ģimenes.
…