Visi spēki jāsakoncentrē, visa griba. (..) Nepadoties būrim.” Cilvēks kā jau dzīvnieks riska un stresu radošas situācijas gadījumā parasti nespēj mieru, kur nu vēl tik vēsu un konstruktīvu domāšanu. Lielākā daļa cilvēku šādā situācijā visticamāk būtu krituši panikā un izdzīvojuši daudz īsāku laiku. Pateicoties savai arhitekta domāšanai, Bērzs 40.dienā droši varēja teikt: “Esmu darījis visu, ko spēju. Nepadevos izmisumam. Neļāvos panikai. Nenodevu pats sevi. (..) Es aizeju ar skaidru galvu.”
Bels šajā romānā gan ar “būrības” palīdzību, gan ar sabiedrības kritiskā vērtējuma palīdzību lieliski parādījis to, cik vērta ir dzīvība, ka cilvēks viens pats nav nekas un ka neviens un nekad nespēs ierobežot cilvēka domas un garu, ja nu vienīgi pats cilvēks nolems visu mūžu sev līdzi nest “savus stieņus, savus riekstus un šampinjonus, savas baloža cilpas, (..)”
…