Viens no būtiskākajiem un reizē arī sarežģītākajiem Centrālās un Austrumeiropas (CAE) valstu integrācijas procesiem saistās ar Dienvidaustrumeiropu (DAE), Balkāniem. Šī reģiona problemātika saistāma ar Dienvidslāvijas Sociālistiskās Republikas sabrukumu un tam sekojošajiem Balkānu kariem, kas prasīja ne tikai iekšējus stabilizācijas pasākumus, bet arī ievērojamu palīdzību no ārpasaules, lielā mērā- starptautiskajām organizācijām. Īpaša nozīme bija ne tikai pašiem miera procesiem, kas piesaistīja lielu starptautisko organizāciju uzmanību un aktīvu darbību, lai izbeigtu konfliktus, bet arī stabilizācijas pasākumiem, lai atjaunotu vai lielā mērā no jauna izveidotu valstu funkcionēšanai nepieciešamās struktūras un iedibinātu demokrātijas, cilvēktiesību un citus starptautiski atzītus un svarīgus pamatprincipus, kas nepieciešamas jebkurai mūsdienīgai valstij mūsdienu starptautiskajā sistēmā.
Šie stabilizācijas procesi ietvēra visdažādākās reformas un pārejas procesus, kas notika ar starptautisko organizāciju palīdzību vai tās vadībā un kontrolē. Šie procesi aptvēra gan valstu politisko, gan ekonomisko, gan sociālo transformāciju. Stabilizācijas pasākumos iesaistījās daudzas organizācijas- ANO, NATO, ES, EDSO, Eiropas Padome, SVF, Pasaules Banka. Taču par nozīmīgākajām starptautiskajām organizācijām, kas iesaistījās Balkānu krīzes stabilizācijas pasākumos, uzskatāmas tieši ANO un Pasaules Banka. Lai arī stabilizācijas pasākumi tika un vēl joprojām tiek veikti visā Balkānu reģionā, vissvarīgākie tie ir tajās Balkānu valstīs, kurās bija vislielākā krīze un visasākie konflikti, tāpēc atsevišķa uzmanība būtu jāpievērš tieši Kosovai un UNMIK (ANO Kosovas protektorātam), kur blakus drošības, aizsardzības, likuma varas un pārvaldes sistēmas pārejas problēmām, par visnozīmīgākajām un ietekmīgākajām transformācijām uzskatāmas tieši ekonomiskās.…
