Te pēkšņi viņa domas izjauc Ali, kas atsteidzies pie tēva ar ziņu: „Tēt, tēt, mamma pazudusi! Es viņu visur izmeklējos, un arī tīrumā neviens viņu nav manījis. Kaimiņi teica, ka viņa nav redzēta jau no paša rīta, kad tu aizgāji uz darbu.” Abduls kā bez prāta skrien un mājām un, iemeties istabā, pamana uz galda zīmīti. Tad viņš paņem Ali klēpī un neskanīgā balsī teic: „Tagad mēs esam palikuši divi vien- tava mamma nolēma doties pie mazās māsiņas. Arī viņa tagad ir eņģelis un vēro mūs no debesīm...”
„Mīļā esmu mājās!” Džeramijs, ienācis priekšnamā, paziņo. Marija noskūpsta savu vīru un piebilst: „Nu tad beidzot! Vakariņas sen gatavas. Es jau sāku uztraukties par tevi. Bērni arī izrotājuši eglīti un visu dienu gaida vakaru, kad varēs atvērt dāvanas.” Džeramijs nomierinoši saka: „Vienu dāvanu jau varu atdot uzreiz. Es Jums atnesu banānus, pavisam svaigi un izkūst, tiklīdz tos ieliek mutē. Vai nav fantastiski? Starp citu, banāni uzlabo garastāvokli, un mēs esam izdarījuši arī labu darbu Ziemassvētkos- kāda banānu audzētāju ģimene tagad noteikti ir ļoti priecīga, saņemot algu par grūto darbu.”
…