„Cik viegli gan cilvēkus biedēt, mulsināt un vajāt, un šausmināt līdz nāvei, un pārvērst viņu dzīvi posta ielejā. Nav brīnums, ka diktatori vairojas” (Airisa Mērdoka, angļu rakstniece un filozofe).
Lasot šo grāmatu, itin bieži aizdomājos par to, cik nežēlīgs gan cilvēks var būt un cik tālu var iet, lai sasniegtu kādus noteiktus mērķus. Šīs grāmatas nolūks ir atspoguļot traģēdiju, kas norisinājās Krievijā XX gadsimtā. Uzskatu, ka ir svarīgi apzināties šo nelaimi un saprast tās iemeslus. Grāmatā iekļauts daudz faktu, dokumentu un attēlu, kas ierindo to nopietnas dokumentālas literatūras augstākajā rangā. Šī nepavisam nav tā grāmata, kam var izskriet cauri pāris vakaros. Dažkārt šo grāmatu milzīgā negatīvisma dēļ bija pat grūti lasīt, jo upuru skaits, pateicoties Krievijas represijām, bija pamatīgs.
Tas, kas norisinājās Krievijā, sākot no 1917.gada, bija tik krasi atšķirīgs no citām valstīm, ka tam neder neviens mūsu ierastais jēdziens. Tika iznīcināta vesela civilizācija, mēģinot radīt pavisam jaunu nedabisku sabiedrību. Teikt, ka Krievijas XX gadsimta vēsture bija briesmīga, ir banāli. Teikt, ka Staļins bija tirāns, despots vai pat masu slepkava, tāpat ir pārāk maigi. Vienpadsmit gadu pēc Padomju Savienības sabrukuma un pēc tam, kad vairāk nekā desmit gadu tiek intensīvi pētīti padomju arhīvi un neskaitāmi dokumenti par to kā, padomju vara iznīcināja miljoniem cilvēku – ārpus tām valstīm, kur tas notika, joprojām valda neziņa par šīm tautas slepkavībām. Tā kā šī grāmata ir ļoti plaša, tajā ir izveidotas pāris apakšnodaļas, kurās ir gan statistikas dati, gan aprakstīti un analizēti uzskati vai ideoloģija, kas regulēja režīma ilgstošo karu pret iedzīvotājiem, kā arī priekšstati un apvērsumi, kas liedza citām valstīm izrādīt interesi un mēģinājumus aizkavēt masu slepkavības vai vienkārši runāt par to.…
