Blēza Paskāla darba “Domas” fragments ir veidots īsu un kodolīgu atziņu veidā. Lakoniskais vēstījuma veids dažkārt piešķir izteikumiem “domu graudu” statusu.
Blēzs Paskāls (1623-1662) ir 17.gs. spožs un oriģināls domātājs, kurš ar savu izcilo talantu ieņem nozīmīgu vietu gan matemātikas, fizikas, kā arī filosofijas, literatūras, teoloģijas vēsturē un ir saistošs līdz pat mūsu dienām. Paskāla filosofisko pārdomu galvenā tēma ir jautājums - kāda ir cilvēka vieta pasaulē, kura tiek atzīta par bezgalīgu? Paskāls apraksta cilvēku, kurš cieš un apzinās savu niecību bezgalības priekšā. Cilvēku viņš izprot kā puteklīti uz Visuma fona, kā “niedrīti vējā”, nevis kā “dzīvās radības kroni”. Cilvēku aptver divu veidu bezdibeņi: bezgalība un neesamība. Cilvēka spēkos nav saprast neesamību, no kuras viņš ir radies, un bezgalību, kurā viņam ir lemts aiziet. Paskāls uzsver, ka cilvēks ir nozīmīgs ar to, ka viņš apzinās savu niecību. Cilvēka spēks ir spējā saprātīgi domāt. Ar bezgalīgas telpas palīdzību Visums “aprij” cilvēku, taču ar domas palīdzību “Es” aptver Visumu. Nav jāpadodas pesimismam, jo cilvēka laime ir Dievā, ārpus mums un mūs pašos.1
Ļoti skaistu un poētisku apzīmējumu Paskāls dod cilvēkam. Proti, tas “ir tikai dabas visvājākais stiebriņš, bet viņš ir stiebriņš, kas domā”. Filozofs norāda uz vārgo cilvēka dzīvību, uz to, ka “pietiek sīka tvaika, ūdens lāses, lai viņu nogalinātu.” Taču, tā kā cilvēks domā, tad viņš zina, ka mirst un pasaulei ir pārsvars pār viņu. …
