Vēstures grāmatā atšķirta lapaspuse, kurā stāstīts par manas valsts tapšanu. Mani uzrunā daudzkārt redzētā fotogrāfija, kur redzama Nacionālā teātra skatuve, kas rotāta ar valsts karogu. Pārņem pacilāta noskaņa, jo viss liekas tik zināms, saprotams, izjusts. Bet kā tas bija? Ko juta cilvēki tajā nu jau tālajā 1918.gadā?
Šodien, pieminot vēsturiskos notikumus, mēs gatavojamies valsts svētkiem. Kā to gadu elpu izjūtam mēs - XXI gs. Latvijas pilsoņi?
Liekas, ka vēl šodien ar katru šūnu izjūtu patriotisko aicinājumu „Latvijas pilsoņiem”, kurā katrā vārdā jaušams lepnums par uzdrīkstēšanos. Lepnums par to, ka gadsimtu sapņi beidzot īstenojušies - latviešu tautai ir sava suverēna valsts. Latvija ir valsts!
Taču veiktais neatrada atsaucību tautā. Tauta bija nogurusi no kara, no trūkuma, no solījumiem.
Jaunizveidotajai valstij ar J.Čaksti, K.Ulmani, Z. A. Meierovicu priekšgalā bija soli pa solim jāiet uz uzticības iegūšanu. Jāiet cauri pārbaudījumiem, smagiem zaudējumiem.…