Budisma mācības un pasaules redzējuma pamatā ir DOKTRĪNA PAR SAVSTARPĒJI ATKARĪGO RAŠANOS UN PASTĀVĒŠANU. Ja pasauli uztver un dzīvo saskaņā ar šo doktrīnu – ciešanas nepastāv. Aplūkosim šo doktrīnu pa daļām.
1. PASAULES VIENOTĪBA JEB SAVSTARPĒJI ATKARĪGĀS PASTĀVĒŠANAS DOKTRĪNA.
Mums apkārt esošā pasaule – redzamā un neredzamā – ir viens Vesels.Tāpēc jebkuram organismam un jebkurai parādībai piemīt Veselā īpašības. Veselais un daļa ir neatraujami viens no otra. Virspusēji skatoties, lietas eksistē it kā pašas par sevi, taču būtībā ir savstarpēji saistītas. Buda ir teicis: „Ciešanas ir iespējams identificēt, taču īstenībā nav nekā, ko identificēt. Ciešanu cēloņus var iznīdēt, taču nav nekā, ko iznīdēt. Ciešanas var pārtraukt, taču nav nekā, ko pārtraukt. Par to var meditēt, bet nav nekā, par ko meditēt.”
Jo pasaule ir vienota – nav labais un ļaunais, nav subjektīvais un objektīvais. Viss ir viens, kas tikai pāriet no viena stāvokļa otrā. Kristietība nodala ‘labu’ un ‘ļaunu’. Par ļaunajiem darbiem pienākas sods – tātad ciešanas. Budismā labais un ļaunais ir vienots un nedalāms vesels. Neviena lieta nav ne laba, ne slikta, neviens darbs, neviens notikums. Mēs tiem piešķiram šos apzīmējumus un līdz ar to izvēlamies – vai nu priecāties, vai – ciest. Par daudzām parādībām nevar teikt, ka tās pēc savas dabas ir labas vai sliktas; tās ir labākas vai sliktākas, garākas vai īsākas, skaistākas vai neglītākas tikai salīdzinājumā, bet ne pašas par sevi.
Tā ir cilvēka uztvere, kas uzreiz neredz šo savstarpējo saistību, un tāpēc cilvēkam ir jāiemācās pareizi „redzēt” un pareizi uztvert pasauli.
Protams, sākumā un virspusēji raugoties, to nav tik vienkārši ieraudzīt. Bet mēs neredzam arī daudzas citas lietas, ko apraksta fizika. Tomēr zinām, ka tās ir. Tas notiek tāpēc, ka lielākoties mēs redzam to, kā istenībā nav. Tās ir mūsu prāta konstrukcijas.
Piemēram, iedomāsimies, ka taciņas malā ir nokritusi raiba josta. Kad mēs vēlā krēslas stundā ejam pa taciņu, šī josta mums izskatās pēs čūskas. Mēs redzam čūskas rakstus, tās izlocīto formu, sākam izjust trauksmi, varbūt pat bēgam. Mēs reaģējam atbilstoši mūsu domām, bet nevis tam, kas tas ir īstenībā.
Piemēram, koks – skaidrā, gaišā dienā. Jā, koks ir, šaubu nav, bet jebkurš fiziķis pierādīs, ka tajā kokā ir vairāk tukšuma, nekā atomi, kas to veido. Cilvēkā tāpat. Mūs visus apvieno šis tukšums un enerģija starp visiem atomiem. Konkrētās formas veido spēki, kas caurstrāvo šo tukšumu. Pasaule mūsos un ārpus mums ir viena un tā pati.
Līdzīgi arī, peimēram, puķe laukā. Mēs to redzam tādu, kādu to redzam mēs, cilvēki. Bite, savukārt, to redz pavisam savādāku, un nepavisam nevar teikt, ka bite puķi redz „neparaizi”, jo savā praksē un pieredzē tā ir pārliecinājusies, ka puķe ir tieši tāda, kādu viņa to redz.... Vērsis to redz atkal pavisam savādāk. Bet kāda tad ir puķe pati par sevi, ja neviens uz to neskatās, vai neizmanto kādam labumam? Un kāds ir cilvēks?
…
