Sirreālisms kā tāds ir samērā jauna, interesanta parādība, ko patiesībā varētu dēvēt par divdesmitā gadsimta raksturīgu iezīmi. Tas ir modernās mākslas virziens, samērā grūti izprotams un nereāls. Pats mākslas virziens attīstījās Francijā, no aktīvās dadaisma kustības, bet dadaisms jau pats ir tipisks postmodernisma virziens. No Francijas sirreālisms izplatās pa visu pasauli.
Sirreālismam raksturīgs ir tas, ka tajā mākslinieks vairāk pievēršas garīgajai, garu pasaulei, nevis realitātei, bet „paralēlajai realitātei”, nevis materiālajai, bet garīgajai – tātad vienlaicīgi realitāte ir viena, bet kā no diviem skatu punktiem. Sirreālisma mākslas avoti ir dažādi, piemēram, primitīvā māksla, alķīmija, viduslaiku kultūra. Tieši viduslaikos garīgā dzīve tika nostādīta pirmajā vietā, bet laicīgajām lietām nebija vērtības. Un, lai arī bieži izrādīdams asu ironiju pret baznīcas dzīvi, varbūt tieši tāpēc Buniels reiz esot teicis: „Cik labi, ka savu bērnību pavadīju viduslaikos!” Sirreālisms kā mākslas virziens attīstījies īpaši starpkaru periodā, jo karš bija beidzies, Eiropā un Rietumu kultūrās valdīja optimisms un drošības sajūta, ko bija it kā garantējis Versaļas miers un neskaitāmie līgumi un pakti, TS, ko izveidoja, lai neatkārtotos 1914.gada nelaimes. Līdz ar to māksla spēja strauji attīstīties un augt.
Īpaši spilgti sirreālisms izpaudās kino pasaulē, kur bija visas iespējas padarīt reālu katru sapni, katru fantāziju. Sirreālisma ziedu laiks kino bija no 20.gs. sākuma līdz Otrajam Pasaules karam, bet pēc tam mazpamazām jau sākās tā noriets. Sirreālisma apogeja brīdī darbojās arī viens no ievērojamākajiem šīs mākslas režisoriem – Luis Buniels.…
