Šajā dzejolī dzejas cilvēka mīlētā persona ir viņu pievīlusi, taču dzejas cilvēks tādēļ neieslīgst bezcerībā, viņš analizē situāciju un nonāk pie atziņas , ka viņa mīlētajam cilvēkam ir pašam savas domas, jūtas un vēlmes. Un turpina lolot romantiskas jūtas, ne tikai pret gaidīto cilvēku, bet arī pret visu, kas ir apkārt, proti, viņa domas nav piesaistītas tikai konkrētai personai, bet arī dabas stihijām (kā nakts, vējš, saulriets...), kas patiesībā autoram ļauj paust šīs mīlestības dziļumu pret šo cilvēku (jo tēli ir pietiekami spilgti). Tātad dzejas cilvēks mīl arī pats sevis atklāšanu šajā mīlestībā, proti, izbauda savas skumjas utt.…