Cenzūra

Iesākumā Dievs radīja un sacīja, redzēja, nosauca un sacīja, izveidoja, un sacīja. Un tā notika. Un Dievs redzēja to labu esam.
Un cilvēku viņš radīja un svētīja, un sacīja. Un viņš bija darījis, un, viss bija ļoti labs. Un vēlāk Dievs nāca un sacīja šo baušļu : Tev nebūs..., vārdus, lai mūs pārbaudītu un lai mums būtu bijība Viņa priekšā, ka mēs negrēkotu.
Dieva vārds - cenzors.
Cenzūra ( lat.cēnsūra’ stingrs vērtējums, barga kritika’).
Ieskatu cenzūras funkcijās, tās sniegtajās iespējās un vājajās pusēs iespējams iegūt, izpētot tās attīstības vēsturi.
Cenzūras aizsākumi meklējami jau Senajā Romā. Tur valsts institūcijās uz pieciem gadiem tika vēlēti cenzori ( censor no censere – novērtēt, pārbaudīt). Sākotnēji viņu uzdevums bija novērtēt pilsoņu īpašumu, īpaši saistībā ar karadienesta pienākumiem. IV. gs. p.m.ē. cenzora amatā tika ievēlēti divi romieši. Šis amats cilvēkam lika būt apveltītam ar īpaši augstām morālām īpašībām. Laika gaitā cenzori kļuva par visas valsts īpašuma un finanšu sistēmas uzraugiem.
Cenzori izvērtēja valsts amatu pretendentu tikumību un nopelnus, sekoja sieviešu tikumībai, bērnu audzināšanai, tam, kā kungi apgājās ar vergiem, pārbaudīja nodokļu ievākšanu, celtniecības gaitu, darījumus un, visbeidzot, rūpējās par pareizu zemes apstrādāšanu. Galvenais bija novērtēt pilsoņu mantas lielumu, lai apliktu to ar nodokļiem, noteikt pilsoņu politisko un militāro statusu, kā arī, lai piecos gados reizi realizētu tautas skaitīšanu.…