Vienīgais etnoss Latvijā, kuru tikpat kā “nav skārušas” notikušās pārmaiņas, ir te ilgstoši, vēsturiski dzīvojošais nelielais čigānu etnoss. Čigāni ne mazāk (ja ne vairāk) cieta no sociāli ekonomiskajām maiņām, dzīves lejupslīdes procesiem, kā citi te dzīvojošie etnosi. Čigāni vienīgie saglabāja pozitīvu dabisko pieaugumu, netaisās nekur masveidā emigrēt, acīmredzot jaunā situācija viņus apmierina, saknes šajā zemē laistas pietiekami dziļas.
Latvija ir dzimtene arī čigāniem, kuru tautības nosaukums veidojies no senas indiešu cilts pie Indas upes grīvas, bet indoeiropiešu saimei piederošā valoda saglabājusi vārdu pamatformu un gramatiku līdz pat mūsdienām, lai gan čigāni ilgu laiku dzīvoja taboros un saglabāja tradicionālo dzīves veidu. Aptuveni pirms 5000 gadiem čigāni apmetās uz dzīvi Indijā, un viņiem raksturīgās nodarbošanās – mūzika, zirgkopība, kalēja amats ir saglabājušās kopš tiem laikiem, kad pēc sabiedrības dalīšanas kastās Latvijas teritorijā. par ko liecina daudzu iedzīvotāji bija pieskaitīti noteiktiem amatiem. Eiropā čigāni nonāca ap 15.gadsimtu, bet tā nogalē no Polijas un Vācijas puses ienāca arī tagadējās Latvijas čigānu poliskotie un vāciskotie uzvārdi — Kleins, Neilands, Leimanis, Marcinkēvičs, Kozlovskis, Dombrovskis.
Čigānu valoda pieder indoeiropiešu grupai un tās pamatā ir Vidusindijas dialekts «paišāčī», tomēr čigānu valodā kā spogulī var saredzēt citu valodu ietekmi. Valoda liecina, ka čigāni savos klejojumos pabijuši Persijā, Sīrijā, Palestīnā, Armēnijā, Bizantijā, Spānijā. Iespējams, ka tādēļ čigāniem visā pasaulē nav kopīgas literāras valodas un viņi runā dialektos, daudz aizgūdami no tās tautas valodas, kuras zemē viņi dzīvo.
…
