Rūdolfs Blaumanis ir latviešu prozaiķis un dramaturgs, kuru esmu iepazinusi caur viņa darbiem: „Laimes klēpī”, „Salna pavasarī”, „Raudupiete”, „Purva bridējs”, „Indrāni”, „Pazudušais dēls”. Viņa darbi ir smagi, nomācoši un ar liakmetīgu noskaņu. R.Blaumanis itkā parāda pie kādām galējībām cilvēks var nonākt, meklējot savas dzīves iedomāto īsto laimi. Blaumanis risina paaudžu konfliktus un cilvēku savstarpējās attiecības ģimenē, to nozīmīgumu. Apskatīšu dažus darbus, kas, manuprāt, vissprecīzāk apzīmē priekšstatus par laimi.
Visspilgtākais piemērs par laimi R.Blaumaņa darbos ir stāstā „Laimes klēpī”, par ko liecina arī pats stāsta nosaukums, kas itkā veidotas ar ironiju. Ieva bija domājusi, ka laime viņai būs tad, kad iegūs mantojumā vecā Lauska īpašumu un naudu, kad viņš nomirs, taču šī apprecēšanās un dzīvošana viņas iedomātajā laimes klēpī bija pilnīgi pretēja viņas iedomātajai laimei.…