Pērminderis Lameiķis dzīvoja „Vārtājās”. A. Bels par viņu teica tā, ka „Pērminderis izskatījās ļoti stingrs un nepieejams. Staltu augumu, tumšiem matiem, vienmēr gludi sasukāts, platiem pleciem, pastīvu gaitu, kas viņa parādīšanos padarīja īpaši cienīgu”. Īstajā vārdā Lameiķis Katulls. Pērmindera vārds esot cēlies no lejasvācu Vormunder –aizbildnis.
Viņš priecājās par zivīm, naudu un paklausību. Sievietes, alus un pasaulīgās azartspēles atstāja viņu vienaldzīgu. Pērmindera galvenā interese un rūpe saistījās ar baznīcas naudas lādi. Pērminderis uzskatīja, ka „bez naudas pat Dievs nedanco”. Lameiķis Pērminderis bija izglītots. Viņš esot pratis runāt lietuviski, kursiski, vāciski, krieviski un poliski. Dažkārt lielā uztraukumā viņš sajauc valodas, pats īsti vairs nesaprazdams, kurā mēlē runā. Lameiķis bija svarīgs vīrs – baznīcā viņam piederēja pat īpašs personiskais sols. Viņam bija daudz dažādu pienākumu, piemēram, uzraudzīt baznīcas naudas lādes atslēgu, jābūt mācītāja galvenajam palīgam baznīcas saimniecisko lietu kārtošanā, viņam bija pirmā roka draudzes disciplīnas uzturēšanā un dvēseļu kopšanā. Taču īstenībā aiz tā visa slēpās kas cits. Lameiķim bija jāmēž kūts, jāpieskata mācītāja mājdzīvnieki, jāmodina tos, kuri dievkalpojuma laikā aizsnaudušies un jādara citi tamlīdzīgi darbi. Lameiķis skaitījās arī zvejnieku domu izteicējs un mācītāja uzticības persona. Lameiķis Pērminderis darbojās dieva un likuma vārdā un tikai tāpēc, lai palīdzētu cilvēkiem pēc nāves nonākt paradīzē.
Lameiķim patīkot uzdzīvot uz citu rēķina, jo, kad viņš reiz iegājis pie Vīgas, tad izlacis pus kanniņu salda krējuma, aizbildinoties, ka tikai pārbaudījis, vai tur nav paslēpts dzintara tīrradnis. Reiz kādu vārnu kodēju apciemojot, Pērminderis, ieraudzījis kaut ko ēdamu, devies klāt un nobaudījos krietnu malciņu, taču izrādījās, ka tas bijis sapelējis pērnā gada vārnu sālījums. Viņš bija arī melīgs un pļāpīgs, jo tūlīt pēc sālījuma nogaršošanas visiem izstāstījis, ka vārnu kodēji viņu centušies noindēt.
Kopumā es uzskatu, ka viņš nebija slikts cilvēks. Viņš vienkārši bija pārāk aizrāvies ar cenšanos pakalpot baznīcas augstākajām amatpersonām. Viņam pat vairs nebija sava viedokļa. Viņa priekšnieku viedoklis bija arī viņa viedoklis. Pat mācītāju apglabājot viņš atturējās, jo vēl nezināja augstāko amatpersonu viedokli. Viņš vienmēr jutās ļoti svarīgs, viņš bija arī iedomīgs. Viņš uzskatīja, ka ir pārāks par citiem. Un tad, ja viņam neklājās tik labi un kāds nedarīja viņam pa prātam, viņš pats sev iestāstīja, ka tas tikai tāpēc, ka kādam skauž.
Gokažē bija Lameiķa jaunākais dēls. Trešais dēls – muļķītis. Dzīvoja „Butēs”. Lai izprastu Gokažē neparasto vārdu, esot nedaudz jāieskatās mākslas vēsturē. Gokažē iedvesmotāji bija rakstnieks Viktors Igo, filozofs Imanuels Kants, gleznotājs Žeriko. Kad viņš gleznoja gleznu Melnkrantes baznīcai, tad arī izdomāja sev šo vārdu, ka viņš būšot „Gokažē, Igo, Kanta un Žeriko skolnieks un viņu ideju turpinātājs”.
Gokažē bija saprātīgs, apdomīgs un uzmanīgs. Uzzinājis par Sventes kalna pārvietošanos viņš ļoti uztraucās, centās kārtīgi izzināt situāciju un apsvēra iespējamos rīcības plānus. Viņš izprata kalna virzības principus, taču viņam nebija ko piedāvāt. Viņa autoritāte bija par mazu, lai piespiestu zvejniekus pieņemt skolotāja viedokli. Gokažē ticēja Dievam. Viņš nešaubījās, ka Dievs ir. Taču viņš neticēja tam, ka tikai ar lūgšanām viņi spēs apturēt kalnu. Gokažē sapņoja par slavu. Viņš nepārtraukti uztraucās par to, ja kalns apraks baznīcu, neviens viņa darbu neredzēs un viņš nekļūs slavens. Viņš domāja tikai par savu gleznu, viņš ar to bija tik pārņemts, ka pat par mājām un paša dzīvi parūpēties viņš piemirsa. Viņš bija neatlaidīgs un mērķtiecīgs, jo tomēr palika baznīcā un turpināja gleznot. Viņš pat iedomājās, ka ja lūgšanas nespēs iespaidot Dievu un apturēt kalna virzību, tad varbūt māksla to spēs. Viņš uzskatīja, ka talants ir dieva dots, savādāk nemaz nevarot būt. Viņš mīlēja mākslu tik ļoti, ka pat savu dzīvību atstāja novārtā. Viņš tik ļoti bija pārņemts ar gleznu, ka tad, kad to pabeidza, viņš bija tādā eiforijā, ka pat nepamanīja, ka ir aprakts dziļi zem smilšu lavīnas. Viņš nepamanīja, ka mācītājs jau kādu laiku ir miris. Kad viņš saprata, ka viņa tikko pabeigto darbu neviens nespēs novērtēt, ka neviens to nekad vairs neieraudzīs, viņš sāka raudāt. Viņam tas bija liels trieciens. Arī par to viņš skuma, ka mācītājs ir miris un ka viņš neredzēja Gokažē gleznu, jo viņš taču tik ļoti to esot gribējis redzēt.
Vērtēju Gokaže visnotaļ pozitīvi. Viņš bija labs cilvēks, taču bija pārāk pārņemts ar šo ideju par gleznu. Protams, es viņa rīcību spēju izprast. Pirmo reizi viņa mūžā viņam bija iespēja sevi pierādīt. Pierādīt to, ka viņš nav vis tas jaunākais dēls, muļķītis, bet gan to, ka arī viņš spēj paveikt ko dižu un prātos paliekošu. Viņa dzīves jēga, tāpat kā gandrīz visu pārējo Melnkrantiešu, bija izpostīta. Tāpat izpostītas bija arī viņu dzīves. Par vārnu kodējiem viņi nekad nebija sapņojuši kļūt, bet dzīve viņiem tā iegrozījās.
…
