Grāmata stāsta par kādu mazu meitenīti, kuras dzīves gājums nav no vieglākajiem un taisnākajiem, bet neskatoties uz dzīves nelīdzeno ceļu, viņa katrā tumšākajā tunelī, atrod pa kādam gaisma stariņam par ko priecāties.
Šajā grāmatā daudžādos veidos tiek pasniegts cilvēks izvēles situācijā. Es minēšu tikai dažus no šiem variantiem.
Grāmatas sākumā miss Pollija tiek nostādīta izvēles situācijā - vai pieņemt pie sevis audzināšanā savas māsas bērnu. Viņas atbildības sajūta liek viņai uzņemties šīs rūpes, tomēr iekšējās izjūtas šo mazo meitenīti nepavisam negrib pieņemt. Viņas atbildības sajūta ir augstāka par iekšējām jūtām un viņa pieņem pie sevis audzināt šo māsas, tomēr pavisam nepazīstamo, bērnu. Tas viņai iekšēji sagādā lielus pārdzīvojumus, bet pienākums prasa savu. Apbrīnojama ir viņas augstā pienākuma izjūta un atbildība, ne visi spētu to paveikt, ko paveica miss Pollija, un tikai tāpēc, ka to prasa pienākums.
Pati mazā Polianna ir apbrīnojams bērns. Viņas dzīve bijusi tik daudz un dažādu grūtību pilna. Viņa labāk izvēlas par šīm grūtībām priecāties un iet tām pāri ar paceltu galvu, nevis skumt un bēdāties. Kā viņa pati saka: “Jo grūtāk atrast iemeslu par ko priecāties, jo lielāks prieks par to priecāties.”.
Visspilgtāk izpaužas izvēles situācija starp miss Polliju un dakteri Hiltonu.
Polianna bija cietusi smagā avārijā. Viņas mazās, ašās kājiņas nu vairs nekustējās – tās bija paralizētas. Ārsti darīja, ko varēja, tomēr viņu pūliņi bija velti – nekas no viņu darītā nelīdzēja.
Arī dakteris Hiltons gribēja Poliannu izmeklēt, bet miss Pollija viņam to bija liegusi, viņš nedrīkstēja nākt uz viņas māju. Dakteri un miss Polliju saistīja kāds pagātnes notikums, kuru viņi negribēja nevienam atklāt, un arī paši tam vēl nevarēja tikt pāri. Viņu starpā senā pagātnē tika noslēgta vienošanās – dakteris ātrāk nepārkāps miss Pollijas mājas slieksni, kamēr miss Pollija viņu neaicinās, bet miss Pollija varēja dakteri aicināt pie savis tikai tad, kad būs ar mieru pieņemt daktera bildinājumu un ielaist viņu savā sirdī. Šīs pagātnes pēdas kādu brīdi iespējams kavēja Poliannas izveseļošanos. Dakterim Hiltonam bija pazīstams kāds ārsts, kurš specializējies kaulu traumu ārstēšanā un jau ar panākumiem izārstējis līdzīgus gadījumus kā Poliannai. Miss Pollijai bija jāizlemj, vai aicināt dakteri izmeklēt Poliannu, vai tomēr neaicināt, jo tas tak nozīmētu viņas sirds atdošanu. Tomēr viņa pa šiem dažiem mēnešiem bija ļoti pieķērusies mazajai Poliannai.
…
