Visos laikos un pasaules malās zinātnieki un filozofi centušies atrast atbildi jautājumam, kāda loma ir cilvēciskai būtnei un kādu vietu tā ieņem citu dzīvo radību vidū. Pētījumi devuši savus augļus, un cilvēcei kļuva zināms, ka cilvēks ir neviens cits kā viens no dzīvnieku paveidiem, zīdītāju klases pārstāvis, kas savā attīstībā ir uzkāpis pakāpienu augstāk par stāvusstaigājošo cilvēku. Zināšanas par bioloģisko izcelšanos un evolūciju, bez šaubām, ir nopietni ietekmējušas uzskatus par dzīvās pasaules uzbūvi un hierarhiju, tomēr filosofijā cilvēks tiek apskatīts nevis kā fizioloģiska būtne jeb organisms, bet gan kā domu, spēju un sajūtu kopums, kā garīgās pasaules pārstāvis kādas kultūras kontekstā. No filosofiskā viedokļa vadoties, cilvēks dzīvo jēgpilnajā, nevis fiziskajā pasaulē, tāpēc filosofijā tiek pētīta cilvēka attieksme pret ārējo pasauli. Un šajā ziņā, protams, laikam ritot, cilvēks, ja ne attīstījās (pastāv viedokļi, ka cilvēce nevis progresē, bet degradē), tad vismaz izmainījās.
Senās Grieķijas laikos par svarīgāko cilvēkam piemītošo spēju tika uzskatīts prāts, gudrība – par galveno tikumu, tāpēc, kā sacījis Platons, valsti jāpārvalda gudrākajiem, tas ir, filozofiem. Tajos laikos cilvēkam iekšēji piemītošā pasaule, mikrokosms, tika identificēts ar ārējo pasauli, makrokosmu, tapēc cilvēks bija vienlaikus gan lielās pasaules daļiņa, gan savas personīgās pasaules veidotājs.…
