Manuprāt, mūsdienās ļoti aktuāla tēma ir tirgošanās ar nevainīgiem cilvēkiem. Cilvēki tiek apkrāpti, tiem tiek atņemti visi personas apliecinošie dokumenti, un beigu beigās tie tiek pārdoti un laisti no rokas rokā kā kādi priekšmeti, kā lelles. Un tas, kas ar viņiem tiek darīts, nav neviena cilvēka sapnis, un neviens nevēlas, lai ar viņiem notiktu kaut kas tamlīdzīgs- kaut kas tik šausmīgs... Mani visvairāk šokē un liek aizdomāties jauno meiteņu pārdošana ārzemēs, tāpēc vēlētos dalīties savās domās.
Lai arī cik tas liktos dīvaini, neticami un ļauni, tirdzniecība ar cilvēkiem notiek gandrīz visā pasaulē un katru dienu no tā cieš vairāki desmiti cilvēku. Cilvēku pārdošanā visvairāk cieš sieviešu dzimums.
Daudzas jaunas meitenes, meklējot darbu ārzemēs, izvēlas vieglāko ceļu: iegādājas reklāmas avīželi un sāk pārskatīt visus auklīšu darba piedāvājumus, jo tā ir iespēja nopelnīt diezgan labu naudiņu, ar kuras palīdzību meitene varēs apmaksāt kādas mācības, vai ko citu. Bet lai ar cik tas skumji neizklausītos, bieži vien tas ar ko šīm jaunietēm ir jāauklējas nemaz nav bērni...
Kad šīs meitenes nonāk gala punktā, tiek apkrāptas, tām tiek atņemti visi dokumenti, un šo nevainīgo cilvēciņu nākotnē gaida ļoti grūta dzīve, jo šis meitenes tiek iekārtotas ļoti pazemojošā darbā. Šīm meitenēm ir jānodarbojas ar prostitūciju, viņas tiek pārdotas katram, kurš pietiekami plaši atvērs savu naudas maciņu un būs ar mieru samaksāt lielu summu.
Un, manuprāt, tā visa rezultātā, cilvēks zaudē visu savu būtību- jēgu dzīvot. Tiek zaudēta cieņa pret sevi, pret citiem. Cilvēkiem zūd pašvērtējums, viņš ir zaudējis visu dzīvesprieku, un viss tas, ko viņš ir sasniedzis savas dzīves laikā ir kļuvis nenozīmīgs.
Tā kā Latvijā nav nevienas valsts iestādes darbam ar cilvēk tirdzniecības upuriem un vispār ir tikai viena nevalstiska organizācija „Genders”, kas nodarbojas ar šo darba virzienu, kā arī nav izstrādāta sociālā darbinieka rehabilitācijas programma pēc kā vadīties sociālajiem darbiniekiem, problēma nav tik vienkārši atrisināma.
Bieži vien cilvēku tirdzniecības upuri ir izgājuši caur emocionālo, psihisko un seksuālo vardarbību, kas atstāj lielas rētas dzīves ceļā. Tādēļ „meitenēm” atgriežoties mājās obligāti nepieciešama palīdzība. Un man, kā sociālajam darbiniekam, ir jāpalīdz atgūt sociālās funkcionēšanas spējas, kā arī jādara viss iespējamais kas ir manos spēkos. Proti, pirmkārt, cilvēks jānosūta uz medicīnisko apskati, jo vairākums gadījumos „meitenes” tiek pakļautas fiziskai vardarbībai (sistas, izvarotas utt.). Izejot apskati un pārliecinoties par viņu veselības stāvokļa labklājību, man, kā sociālais darbiniekam, ir jānoorganizē psihologa palīdzību. Pēc tam viņai ir jāpalīdz atgriezties normālajā vidē un adoptēties tajā, aizmirstot visu ļauno, kas tika nodarīts un, protams, tas nav tik vienkārši izdarāms.
„Meitenei” ir jāpalīdz saprast tas, ka dzīve taču turpinās un nestāv uz vietas un ka tajā ir jācīnās, bez cīņas nekas nenotiek.
…
