Cīņas un sakāves problēma Ernesta Hemingveja garstāstā "Sirmgalvis un jūra"

Kāpēc izvēlējos rakstīt tieši par šo tematu, es nezinu. Varbūt atbilde meklējama tajā apstāklī, ka cīņa un arī sakāve ir viena no cilvēces ikdienas sastāvdaļām. Mēs, cilvēki, mēdzam karot paši ar sevi, ar citiem un pat ar iedomātiem tēliem. Un dažkārt mums nākas izbaudīt nepatīkamas, iznīcinošas un apkaunojošas izjūtas, ko izraisa sakāve jeb zaudējums. Vienmēr ir bijuši un būs uzvarētāji un tāpat arī zaudētāji. Manuprāt, vidusceļa nav. Visu vai neko! Šo, iepriekš minēto teicienu varu attiecināt arī uz veco sirmgalvi. Viņš, vecs būdams, pieņēma sev mesto izaicinājumu un devās jūrā, lai uzveiktu savas neveiksmes. Lai pierādītu sev, zēnam un varbūt arī citiem, ka viņš netaisās palikt kādam parādā, pat ne pašai dzīvei.....
Lasot Santjago domas: „ Vecumā cilvēkam nevajadzētu būt vientuļam, bet tas ir neizbēgami. „ – rodu atbildi uz jautājumu, kāpēc vispār ir sākusies šī liktenīgā cīņa. Cīņa starp veco vīru, zivi, jūru un vientulību. Tā sākusies tādēļ, ka sirmgalvim tika atņemts vienīgais vēl dzīvais cilvēks, kam viņš rūpēja – zēns. Laikam jau arī tāpēc no viņa lūpām visa stāsta garumā tik bieži atskanēja tāds kā lūgums, vēlme: „ Kaut jel te būtu zēns!„ Puikas vecāki, uzskatīdami šo sirmo vīru par nelaimes putnu, pieņēma lēmumu, aizliegt savam dēlam strādāt kopā ar viņu. Piespiežot sirmgalvim būt pilnīgi vienam un bezspēcīgam. Tādēļ Santjago zemapziņā dzima vēlme pierādīt pretējo un tādejādi atgūt zudušo. Saprotu arī to, ka savu lomu spēlēja arī izdzīvošanas instinkts, jo vecais vīrs jau 84 dienas nebija noķēris nevienu zivi, bet no gaisa vien nepārtiksi un zēnam uz kakla dzīvot arī negribējās. Tomēr, kas ir ļaunāk – būt vienam vai izsalkušam? Ar šo cīņu viņš gribēja uzveikt abas nelaimes....…