Lasot Hēsioda didaktiskās poēmas „Darbi un dienas” nodaļu „Par darbu, godbijību un attiecībām ar kaimiņiem”, es saklausīju domu par to, ka darbs ir dzīves pamats, kam es arī piekrītu.
Darbs pēc savas būtības pieder tai parādību pasaulei, ko sauc par kustību. Tā ir tāda apzinīga darbība, kas rada saimnieciskas vai kulturālas vērtības.
Katram cilvēkam ir jābūt spējīgam savu darbu darīt. Lai to darītu, ir jābūt darba prasmei, t.i., praktiskajām zināšanām. Bez tām darbs vai nu nav padarāms, vai izdarīts neapmierinoši.
Pie darba jau jāsāk radināties bērnībā. Pirmie darba mācītāji ir vecāki. Viņi bērnam māca darba tikumu. Katra darbība, ko bērns veic vai nu palīdzot vecākiem, vai darbojoties pats, ir darbs.
Darbu bērnam māca arī pasaule. Par pasauli sauc to sabiedrību, kurā dzīvojam. Bērnam šī sabiedrība ir bērnudārzs, kurā viņš sāk mācīties strādāt gan mazākus, gan lielākus darbus. …