Runā, ka Depresija - tā ir sieviete melnā, kura klauvē jums pie durvīm. Ja jūs viņu aizdzīsiet, viņa stāvēs pie jūsu nama durvīm mūžīgi. Viņu vajag ieaicināt iekšā, nosēdināt pie galda, mēģināt pabarot un pēc tam censties izjautāt, kāpēc viņa tomēr ir atnākusi, un tad jums ir cerība, ka varēsiet no viņas atvadīties. Kas tad ir depresija?
Ikdienā bieži var dzirdēt dažādus izteikumus par depresiju. Piemērs A.: «Man šodien ir depresija.» B.: «Man sāp mugura jau mēnesi. Aizgāju pie neirologa. Neirologs pateica, ka man ir depresija un izrakstīja antidepresantus. Dzēru zāles piecas dienas. Labāk nepalika. Protams, pārtraucu tās dzert, jo nepalīdzēja.» C.: «Ārsts teica, ka viņai ir depresija, bet es domāju, ka viņa vienkārši ir slinka.» Cilvēki bieži ar pārliecību runā par lietām, kuras izskaidrot varētu tikai speciālists. Tā, iespējams, rodas no nepietiekamām zināšanām vai arī tās pamatā ir bailes saskarties ar paša emocionālām problēmām. Iepriekš minētajos piemēros parādās cilvēku nezināšana par to, kas ir depresija un kā tikt ar to galā.
Dzīve – tas ir viens vienīgs sapnis, kuru mums vajag sasniegt . Depresija skar ne tikai pieaugušus nopietnus, darba aizņemtus cilvēkus, bet arī pusaudžus. Pārāk daudz pusaudžu tagad jūt, ka būtībā nevienam nav nekādas intereses par viņiem. Tā rezultātā daļa no viņiem jūtas nepilnvērtīgi, bezcerīgi, bezpalīdzīgi, viņiem trūkst pašcieņas un pašapziņas. Daudzi mūsdienu pusaudžus raksturo kā “apātisko paaudzi” . Kāpēc? Tāpēc, ka daudzi pusaudži sevi vērtē negatīvi. Šāds priekšstats par sevi rodas, ja bērns nejūt, ka viņu patiesi mīl.
Depresija un sacelšanās pret jebkādu autoritāti ir visbīstamākais rezultāts, ko izraisa šāda apātija. Apātiski pusaudži viegli kļūst par upuri negodīgiem cilvēkiem, kas izmanto jauniešus savtīgos nolūkos. …
