Etnoloģiskā pieeja
1. ”Šī uzvedība parastos, iepriekš paredzamos apstākļos izveidojas dzīves pirmajos dzīves mēnešos, un nodrošina vairāk vai mazāk ciešu bērna tuvību ar mātes figūru.” (9 lpp.)
Bērna uzvedību aktivizē piemēram, sāpes, nogurums, bailes, kā arī sajūtas.
Visaugstākajā pakāpē, kad bērns ir uztraucies un nemierīgs, palīdz tikai ilgstoša samīļošana. Bērns ir satraucies un mātes miers un ilgs mīļošana palīdz bērnam palikt mierīgam, bet, ja māte satraucas bērns uzņem mātes satraukumu un veidojas nemiers, gan bērns jūtas nedroši un māte uzvilkta, jo bērns nav tāds kāda viņa vēlētos.
Tieši no tā izriet un ar to ir saistītas ļoti spēcīgas izjūtas, taču šīs uzvedības detalizētu izpausmi katrā no mums nosaka pieredze – bērnības pieredze, jaunības pieredze pirmslaulības un laulību pieredze un pieredze katra bērna individuālā audzināšana[10.lpp.]
Mātes un bērna interakacijas sākums
2. „Māte tūlīt pēc bērna piedzimšanas paceļ bēniņu un ar pirkstgaliem glāsta viņa sejiņu.”(11 lpp.)
Tas viņu nomierina un pēc tam plaukstu pieskaras viņa galviņai un ķermenim. Bērna atbildes reakcija ir ilgstoša krūts gala zīšana. Bērns ierauga pirmo cilvēku, kas jau pret viņu izrāda kādas pazīmes un viņš viņus sazīmē kā māti. Bērns cieši apņemas piekļauties viņai un sajust siltumu, bet māte vēlas izjust sava bērna maigumu piekļaujot to pie krūtīm.
Pēc divām vai trijām nedēļām vecam mazulim sākas dzīvās sociālās interakacijas fāze, ko nomaina atklāšanas fāze.[11-12. Lpp.]
Mātes un tēva loma: kopīgais un atšķirīgais
3. „Veicot individuālā bērna pieķeršanās modeļa analīzi, viņi secināja, ka nepastāv tieša saistība starp uzvedības modeļiem attiecībās ar abiem vecākiem. Bērni, kuru uzvedības raksturoja drošība attiecībās ar abiem vecākiem bija vispaļāvīgākie un viszinošākie bērni, kuri nejutās droši bija vissliktākās sekmes, bērni, kas droši jutās tikai ar vienu no vecākiem izrādīja viduvējus rezultātus.”(15lp.)
Tādējādi acīm redzams, ka pieķeršanās moduli, kuru vesels bērns attīsta attiecībās ar māti, tieši ietekmē mātes izturēšanās, un ir vairāk kā skaidrs, ka lielākā izturēšanās nosaka attiecības ar tēvu nosaka tēva izturēšanās.[15 lpp.]
Bērna izturēšanos nosaka vecāku loma ģimenē ja vecāki ir labvēlīgi un pretim nākoši tad arī bērna izturēšanās un sabiedriskā dzīve ir droša viņš droši soļo pretī grūtībām un ir stabils, bet ja bērna vecāki bieži strīdas bērna klātbūtnē nereti tieši sekas ir novērojamas skolā kur bērns izpauž savas emocijas, kā arī pasliktinās sekmes.
Droša pamata radīšana
4. „Vecāku uzdevuma būtība ir būt pieejamiem, gataviem atsaukties, lai savu bērnu iedrošinātu, un atrasties viņam līdzās, taču tas jādara tikai tad, ja patiešām rodas nepieciešamība...” (16 lpp.)
Vecākiem ir jābūt tiem cilvēkiem, pie kuriem bērns griežas vispirms, problēmu vai kādas citas nepieciešamības gadījumā. Ir svarīgi, lai bērns izjustu vecāku atbalstu, tas bērnu iedrošinās, stimulēs. Vecāku atbalsts morāli padara bērnu spēcīgāku. Tomēr ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Pārāk pastiprināta uzmanības veltīšana bērnam var nākt par skādi. Pārāk daudz palīdzot un izdabājot bērnam, bērns ar jums un jūsu palīdzību sāks rēķināties vairāk nekā pats ar sevi. Un tas negatīvi var ietekmēt bērna nākotni, jo uzsākot patstāvīgu dzīvi bērns būs pieradis, pie vecāku klātbūtnes un atbalsta jebkurās dzīves situācijās, un pats saviem spēkiem nebūs spējīgs tikt galā ar daudzām sadzīviskām lietām, problēmām.
Vardarbība ģimenē
…
